Kaut kas līdzīgs ziemai

Šorīt pamostos un... ārā pa logu ziema! Nu vismaz pirmajā brīdī, jo pa manu trešā stāva logu redzami tikai koki un māju jumti. Nesteidzos pārāk priecāties, jo skaņa ārā pa logu drīzāk līdzinājās "pļek, pļek", nevis klusumam, kādā parasti mēdz piezemēties sniegpārslas. Un labi vien bija, ka nesadomājos par baltu, saltu ziemu, jo sarkanpunktainie gumijas zābaciņi šodien ir vislabākie draugi sausām kājām!

Lieki piebilsts, ka šādu gadalaiku visi gaidīja apmēram mēnesi atpakaļ, daži vēl baida, ka šovakar Rustavi būšot pat -6 grādi, un kas to zina, ar ko tas viss vēl beigsies!

Kaimiņos

Kāds laiciņš gan jau pagājis, bet šis stāsts vēl neizstāstīts:

15. janvāra rītā, kad Jānis iesēdināts lidmašīnā, labākās zāles pret vientulību un garlaicību – mesties iekšā jaunos piedzīvojumos. Tad nu beidzot tika īstenots labu laiku atpakaļ plānotais brauciens uz Armēniju apciemot Kristīni un pamāt ardievas Anai.
2 stundas līdz robežai, vīza par 10$ un esam Armēnijā. Pa lielam atšķirība gandrīz nejūtama – daba pat ļoti līdzīga, cilvēki arī, vienīgi valoda pavisam cita un mums neizburtojama. Vēl 2 stundas (pa vidu vēl kebabs armēņu gaumē un pirmais konjaka malks) un esam galamērķī – Vanadzorā jeb Kirivakānā, kur Kristīne godam pavadījusi pusi sava EVS laika.
Kā beigās noskaidrojām, Vanadzora ir trešā lielākā Armēnijas pilsēta (bet pēc lielpilsētas nebūt neizskatās), nedaudz apsnigušu kalnu ielenkta, jo te nedaudz vēsāk, kā Gruzijā. Neliela ekskursija pa pilsētu, bet mājupceļā tirgū sagādājam visu, lai Armēnijā dzīvojošos draugus pacienātu ar kārtīgu, gruzīnisku lobio (pupiņu biezzupu).

 Veca, maza, smuka Armēņu baznīciņa Vanadzorā.

Turpat arī kapsēta ar fantastiskiem mākslas darbiem kā šis...

Un kalni nemitīgi fonā...

Vakarā vēl tiku pie Katanas spēlēšanas - jāatzīst, ka tā gan bija līdz šim garākā Katanas spēle (3,5 stundas), nevinnēju, bet pārējie spēlētāji (amerikāņu brīvprātīgie) bija manāmi apvienojušies koalīcijā pret mani - eiropieti. Bet nekas, gan jau tas vel nebija pēdējais Katanas mačs! :P
Pēc dažām miega stundām un pagara rīta cēliena devāmies uz galvaspilsētu. 2 stundas skaistu Armēnijas dabas skatu un esam Erevāna. Diemžēl diena pagadījusies mākoņaina un Ararats mūsu acīm slēpjas. Izrādās, kalns jau sen vairs nav Armēnijas teritorijā, bet tik un tā ir un paliks Armēnijas lepnums, turklāt, ja redzi Ararata virsotni, tas nozīmē 10 gadus laimes. Tad nu, lai nodrošinātu sev 10 laimīgus gadus, nākošreiz, pirms braukšu uz Armēniju, kārtīgi izpētīšu laika prognozes! :) Taču tur tik un tā ir daudz labu lietu, ko redzēt:

Lielākā Erevānas baznīca - starp citu, Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kura ieviesa kristietību, bet mans novērojums - Armēnijā baznīcu ir mazāk, nekā, piemēram, Gruzijā.

Mazākā un viena no vecākajām Erevānas baznīcām.

Panorāmiskais skats uz pilsētu.

Lēcošie zirgi - ja Gruzijā visi karaļi, vadoņi un zirgi stāv puslīdz mierīgi, tad Armēnijā visi ir tādā kā lidojumā.

Mākslīgais skaistums, bet gana iespaidīgs un tūristus pievilnošs - kaskādes. Katrā stāvā cita interpretācija par Armēnijas simboliem - granātābolu un putnu (visbiežāk ērgli vai pāvu). Granātābols - ģimenes un mūžības simbols, jo tā 365 sēkliņas (gads un turpinājums) ir cieši sakļāvušās kopā (kā ģimene), ka augli var sist un dauzīt, bet nekas nespēj to sadragāt. Putns, savukārt, ir brīvības simbols un parādās ļoti daudzos rotājumos.

Vakara noslēgums ārā Kalumet, un, lai cik dīvaini nebūtu, pirmais cilvēks, ko tajā satiekam ir Janas kaimiņiene Tbilisi! :) Viennozīmīgi jauka vieta ar labu tēju ar konjaku!

Pēc nakts EVS mājā Erevānā, brokastīs nomēģinām lahmadzūru - izskatās pēc picas, garšo arī līdzīgi (armēņu lavaš ar malto gaļu un sieru), ļoti labs. Jāpiemin gan arī mana pirmā pieredze ar armēņu virtuvi - noprovēju maconi (jogurta) zupu ar rīsiem, ko te dēvē par spas. Mani gan mēģināja pārliecināt, ka šī neesot labākā zupas versija, kas pieejama, bet es laikam negribu zināt, kā garšo pārējās :). Bet konditorejas izstrādājumi te ir labi!

Nedaudz no ornamentiem. Šī patiesībā ir ieeja žāvēto augļu paradīzē - tirgū. Mmmm, nu tas gan ir kaut kas. Nesaprotu, kā manā fotoaparātā nav neviena bilde ar to krāšņumu, kas sagaida ieejot pa šīm durvīm (varbūt vienkārši biju pārāk lielā šokā), bet tur var dabūt visu, ko vien kāds ir iedomājies ižžāvēt - sākot ar bumbieriem, persikiem un arbūziem un beidzot ar tomātiem un baklažāniem. Ķirši pildīti ar mandelēm, vīģes pildītas ar valriekstiem, armēņu čurčellas... nu jā, kā jau teicu, paradīze!

Zilā mošeja. Iekšā telpās gan netikām, bet arī ar parka un fasāde apskati pietika, lai gribētos citēt Janu - šī skaistuma dēļ vien varētu mainīt reliģiju, jo tādā skaistumā ir prieks lūgt!

No mošejas pie Armēņu Vatikāna - lielākā un svarīgākā baznīcu kompleksa...

Kur, protams, neiztikt bez pižiku tusiņa :)

 

No ārpuses un iekšpuses. Savādi, ka valstīs, kas atrodas tepat kaimiņos tomēr ir tik atšķirīga baznīcu kultūra. Kaut vai tas, ka Armēnijā baznīcās ir soli, sienas nav apgleznotas ar svētbildēm un no baznīcas ārā obligāti jāiet ar muguru pa priekšu, jo Dievam nedrīkst uzgriezt muguru!

Komandas foto - kā jau Kristīne teica, esam nedaudz par krāsainu šai valstij, bet nu neko darīt, būs tādas vien jāpieņem :)

Bez visa te aprakstītā bijām vietā, ko sauc par vernisāžu - būtībā lielā suvenīru tirgū. Un jāatzīst, ka par tūristiem un suvenīriem te domā vairāk, nekā Gruzijā. Lai nu kā, pēc Kristīnes teiktā, trijās dienās paspējām redzēt visu, ko vien trijās dienās var redzēt, taču tagad aizvien iespējamāka šķiet doma, ka šī nebūt nebija pēdējā reize, kad esmu Armēnijā... Un galu galā, man taču vajag tos 10 gadus laimes!

25 dienas, 11 pilsētas, 8 egles

P.S. Jau iepriekš atvainojos par šo garo stāstu, bet, ja jau tik ļoti gaidījāt, tad lai tiek viss, kas iekrājies! :)

Gana ilgi esmu skaņojusies un domājusi, kā 25 dienu notikumus salikt kaut cik jēdzīgā secībā un nekas ģeniālāks nenāk prātā, kā vien secīga kalendāra atskaitīte :) Tad nu, kamēr bļodā rūgst mīkla ķirbju maizei (otrais dublis – pirmo veiksmīgi piededzināju), ķeros pie lietas:

 21/12/2010.
Gana agra mošanās un došanās uz lidostu. Brīnumainā kārtā uz gada beigām arī lidmašīnas sākušas lidot precīzāk un tiklīdz biju tikusi līdz lidostai, pēc 5 minūtēm jau atlidotāju rindā ieraudzīju ilgi gaidīto . Pēc zaudēto miega stundu atgūšanas ķēros pie dāvanu izsaiņošanas (pirmoreiz īsta svētku sajūta). Mmm, kas par kārumiem, jaukumiem un smukumiem tik man netika atsūtīti – speķa un siera gabaliņi vēl joprojām dzīvojas pa ledusskapi, arī pus paciņa pelēko zirņu, par kuriem Latvijā esot nemaz nebiju tik lielā sajūsma, vēl tiek taupīti kādai īpašai dienai. Vai nav jocīgi, cik ļoti tālumā esot pietrūkst tās pašas, pašas ikdienišķākās lietas, bez kurām mājās pavisam mierīgi var iztikt! Un kur nu vēl saldumi un mammas taisītā piparkūku mīkla! Visi gruzīni stāvā sajūsmā! Un daudz, daudz literatūras latviešu valodā! Ceru, ka pietiks līdz aprīlim!

Lūk, arī mans dāvanu galds visā krāšņumā (joprojām brīnos, kā Jānis ar to visu tika līdz Gruzijai)!
Pēc lielajiem dāvanu atvēršanas priekiem, neliela ekskursija pa Rustavi.

22/12/2010.
Ekskursija pa manām mīļākajām vietām Tbilisi un pirmais ieskats Gruzīnu virtuvē – hinkāļi. Nez kāpēc neesmu uzņēmusi nevienu bildi, kā Jānis ar nazi un dakšu moka savu pirmo (nabaga) hinkāli, bet jāatzīst, ka ar otro tika galā jau kā pēc visiem priekšrakstiem! Mājupceļā vēl paspējām iegādāt biļetes uz „Sukhishvili” – Gruzīnu slavenākās un iespējams labākās deju grupas koncertu, tā kā nākošajam vakaram plāns ar jau gatavs.

23/12/2010.
Rīta pusē devāmies uz Mchetu (veco Gruzijas galvaspilsētu), apciemojām tantes ar balodi:

Un vakarā lielais notikums - „Sukhishvili”. Atceros, ka šīs grupas koncerta apmeklējumu, kā obligāti izdarāmu darbu, ierakstīju sev plānotāja jau pirmajā vai otrajā nedēļā kopš atbraukšanas. Un re, nepagāja ne ½ gads, kad tur biju un redzēju!

Jāatzīst, šovs tiešām iespaidīgs – ar košiem tērpiem, gaismām, nažu mešanu un citiem pārsteigumiem. Ja pat Jānis pēc koncerta palika ar muti vaļā, tad ticiet – ir vērts!

P.S. Paldies, Agate, par rekomendāciju! ;)

24/12/2010.
Gatavošanās Ziemassvētkiem. Gruzīniem gan parasta darba diena, jo visa lielā svinēšana sākas tikai pēc Jaunā gada sagaidīšanas (kā pareizticīgi, viņi visus svētkus svin pēc Vecā kalendāra), bet mēs – EVS brīvprātīgo ģimene – bijām nolēmuši sarīkot svētkus sev un saviem draugiem tā, kā mēs to darītu mājās esot. Tad nu tika gatavoti nacionālie ēdieni (piparkūkas un zirņi ar speķi vareni pārstāvēja Latviju), stāstītas tradīcijas un dāvinātas dāvanas.

Lai arī svētku sajūtu tā līdz galam neizdevās noķert, gatavošanās process kaut nedaudz kompensēja sniega trūkumu un ģimenes siltumu.

Bija arī mums pašiem sava plastmasas egle (pie īstas te netikt, jo koku te tā jau maz).

25/12/2010.
Ziemassvētki nedaudz latviskākā garā – Gruzijas latviešu biedrībā. Lieki piebilst, ka biedrībā Jāņa ierašanos gaidīja jau no rudens. Reiz, kad ar Elīnu bijām aizgājušas līdz biedrībai, Jānis man zvanīja no Afganistānas un es izgāju trepju telpā, lai netraucēti runātu. Kad atgriezos, Elīna jau bija pastāstījusi, kur esmu un ar ko runāju, un Regīnas kundze atjokoja, ka tāds notikums, kā telefonsaruna ar Afganistānu jau nu katru dienu uz viņas trepēm nenotiek! :)
Šķiet, Gruzijā neviens latvietis nepazudīs, ja zinās, kur meklēt latviešu biedrību. Šobrīd gan biedrības nākotne ir miglā tīta, bet no sirds turu īkšķus, lai „Ave Sol” turas pretī visiem vējiem!
Pēc kārtīgi latviskas izēšanās, Rīgas melnā balzāma un jaukām sarunām, mēs devāmies uz vilciena staciju, lai jau nākošajā rītā pamostos Gruzijas otrā malā – Batumi.

26/12/2010.
Savā dzimšanas dienas rītā pamodos ne tajā labākajā formā – pa svētkiem biju pazaudējusi balsi un varēju vien čukstēt, bet Melnā jūra bija parūpējusies par burvīgu dzimšanas dienas sveicienu – fantastisku skatu uz Kaukāza kalniem. Batumi esmu bijusi 3 reizes, bet ne reizi debesis nebija bijušas tik skaidras…

  

Pludmale tukša – tik kāds aktīvs sportists laiku pa laikam aizskrien vai aizriteņo garām. Pavisam cits Batumi.

Jānis ar domāja, domāja un izdomāja, ka vēl 2010. gadā jāpaspēj Melnajā jūrā nopeldēties!

Ar naktsmāju izvēli nebijām diez ko oriģināli – devāmies uz veco, labo kuģi Batumi ostā, kur nakšņojām, kad Gruzijā ciemojās mamma un tētis. Pēc iekārtošanās istabiņā, protams, brokastis ar kārtīgu Adžaruli:

Un pēc tam ekskursija pa pilsētu:

Galvenajā laukumā blakus piemineklim ar zelta aunādu tika celta lielā estrāde Jaungada sagaidīšanas pasākumam, uz kuru brauca pats Miša. Skatuvei speciāla piebūve, lai uz tās varētu uzbraukt ar auto, bet priekšpusē slidotava. Redzējām pat daiļslidotāju mēģinājumu lielajam notikumam!

Viena no retajām kopbildēm pie dziedošajām strūklakām.

Jānis ar savu draugu – izspūrušo pelikānu.

Batumi egle, ko dienas gaismā nosaucu par gaumīgu…

 

…bet vakarā gandrīz nobijos! Taču jāatzīst, ka līdzīgi bija ar visām turpmākajām eglēm, ko satikām sava ceļojuma laikā.

Nopriecājos, ka panorāmas rats tiek darbināts arī ziemā un pirmo reizi ar to izbraucu dienas gaismā!

Un, protams, veļas mazgātāju paradīze :)

Kā var nojaust pēc apģērba biezuma pakāpes, ja dienā pietiek ar džemperīti, tad vakarā jāmeklē siltāka jaciņa, bet tik un tā dažā labā Latvijas vasara mēdz būt līdzīgi!

27/12/2010
Batumi botāniskais dārzs – šķiet ir vērts to apmeklēt jebkurā gadalaikā.

Izrādās decembra beigās te sākas magnoliju, akāciju un, kas tik to zina kā vēl, ziedēšanas laiks.

Ainava nedaudz savādāka, bet skaista tik un tā.

Apelsīni, mandarīni, greipfrūti un…

…citroni. Ar visiem labumiem pielasījām pilnu mugursomu!

 Minisiltumnīcas palmām.

Un atpakaļceļā, protams, nelaužama tradīcija – zivju restorāns.

Ar otro piegājienu (Tūrisma informācijas centrā meitene bija ļoti aizņemta ar savas virtuālās fermas apstādīšanu un apkopšanu, ka nevarēja sniegt precīzu informāciju) paspējām arī uz dziedošajām strūklakām.

Informācijai – ziemas sezonā strūklakas sāk darboties ap 8iem vakarā un „dzied” līdz 10iem, bet, ja daudz cilvēku, „dzied” arī ilgāk. Tādi vismaz mūsu novērojumi.

28/12/2010.
Atpakaļceļā nolēmām 1,5 dienas pavadīt Kutaisi.

Fonā Kutaisi egle dienasgaismā.

Tā kā pati šajā pilsētā biju pirmo reizi un nezināju, uz kuru pusi iet un kur ko meklēt, devāmies uz vietu, kur visu var dabūt un visu nokārtot – centrālās ielas stūri. Jā, kā jau Gruzijā, pajautā tik kādam, ko tev vajag un visas problēmas momentā tiks atrisinātas (jautājums tikai un vienīgi par cenu). Tā nu atlika mums ar savām mugursomām nedaudz pagrozīties apkārt, kad palīdzēt gribētāji paši nāca klāt iepazīties. Sākām ar jautājumu par labu ēstuvi, pēc tam jau arī par naktsmītni. Rezultātā mums tika ierādīta vieta, kur paēst, bet pēc tam pilniem vēderiem devāmies uz privāto viesnīcu pie mūsu jaunā paziņas drauga. Jāatzīst, ka tikām pie ļoti jaukiem apartamentiem gandrīz pilsētas centrā:

Pirms došanās ārā no mājas bija vēl jāiedzer pieklājības šņabja glāze kopā ar saimnieku, pēc tam, kā jau pienākas, devāmies apskatīt pilsētu. Bet te pēkšņi – parkā satiekam „savējos” – Dagmāra, Toms, Villijs un Džo ar izdomājuši izmantot laiku ceļošanai! Nesen atbraukuši un meklē mājvietas – nu ko, iesakām savējās :) un dodamies tālāk.
Kutaisi ir otra lielāka pilsēta Gruzijā aiz Tbilisi. Lai arī ēkas redzamas gana tālu, pilsētas centrs ir neliels un mājīgs. Ar gaisa tramvaju var uzbraukt kalnā, kur paveras skaists skats uz pilsētu:

 

Lai arī sāka krēslot, nolēmām vēl paklaiņot pa Kutaisi savdabīgajām ieliņām, līdz nonācām līdz šādai – pavisam mazai un dīvainai, bet pats labākais, ka tā aizveda tieši tur, kur nepieciešams!

Jāpiemin, ka tā patiešām ir sēta ap māju un te dzīvo cilvēki!

Lai nu kā, bet šī dīvainā ieliņa mūs aizveda tieši līdz Bagrati katedrālei. Tā ir ievērojama savu grandiozo proporciju un savdabīgās fasādes dēļ un ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā, kā dēļ katedrāle šobrīd tiek restaurēta.

Dienas noslēgumam – Kutaisi egle naktī.

29/12/2010.
Nākošajā dienā devāmies uz to pašu ielas stūri, kur atradām naktsmītnes, lai noskaidrotu, kā nokļūt uz slavenākajiem klosteriem Kutaisi tuvumā. Atkal tikām pie „gida”, kurš mūs aizveda līdz vajadzīgajai maršrutkai un pabrīdināja šoferi, lai izsēdina mūs ārā nepieciešamajā ceļa krustojumā. Pēc 1h gaidīšanas autobusā, 20 min brauciena un 1,5 km gājiena ar kājām bijām pie Motsametas klostera:

Tas ir vīriešu klosteris un joprojām darbojas, tādēļ bija vietas, kur mums ar Dagmāru iet bija stingri aizliegts, puiši gan izložņāja visu. Jau ejot uz turieni šķita, ka kārtējo reizi dodamies uz pasaules malu un ceļā nesastapsim nevienu dzīvu dvēseli, bet kārtējo reizi kļūdījāmies.

 

Dabas skati fantastiski un cilvēki te dzīvo kā savā mazā pasaulītē.

Tālumā aiz kalna redzams otrs mūsu galamērķis – Gelati klosteris. Zinātāji saka, ka esot 2 km gara taka, kas abus klosterus savieno, citi, ka jāiet atpakaļ uz lielā ceļa un tikai tad tiek pie Gelati, kas kopā būšot kādi kilometri 7 vai 8. Visbeidzot arodam vecu vītu, kurš ir ar mieru mums parādīt taisnāko ceļu uz otru klosteri.

…un esam tur – vietā, ko dibinājis Gruzīnu vēstures spilgtākais tēls – karalis Dāvids Celtnieks (David the Builder), kurš, kā stāsta leģendas bijis tik liels un spēcīgs, ka pats savām rokām atnesis un nolicis baznīcas pamatakmeni (2x3 m!). Vēl par viņu stāsta, ka kara cīņu laikā ik pēc pus stundas karalim mainīts zirgs, jo iepriekšējais no viņa svara pārguris, kā arī atnests jauns apģērbs, jo iepriekšējais no spēcīgajiem atvēzieniem saplēsts gabalos.

Arī šajā baznīcā notiek pamatīgi rekonstrukcijas darbi. Te redzams vīna pagrabs.

Viena no retajām baznīcām, kurā tik labi saglabājušās uz sienām zīmētās svētbildes.

Un skats, kāds paveras no baznīcas.

30/12/2010.
Absolūta atpūtas diena. Aizbraucām līdz Tbilisi, apciemojām „Explore Outdoor” komandu, izčekojām laika prognozes nākamajām dienām, lai varētu kalt turpmākos ceļojuma plānus. Vakarpusē saņēmām bēdīgu ziņu, ka ieplānotais Jaungada sagaidīšanas pasākums Gudauri (slēpotāju paradīzē) pārceļas uz Gori. Nolēmām palikt tepat un sagaidīt Jauno Tbilisi.

Pēc ilgas iztaujāšanas noskaidrojām, kas šie par brīnumiem – izrādās nacionālās svētku egles. Jāatzīst, ka gruzīni ar izdomu ir ļoti apdāvināti – šis rotājums, piemēram, ir darināts no riekstkoka (var būt arī no mandarīnkoka) „pagales” un kalpo kā „egle”. Galotnē obligāti jābūt krustam, dažkārt tur uzsprauž mandarīnus vai uzliek saldumus, kas simbolizē attiecīgi auglību un pārticību. Bet redzējām vēl citus brīnumus – tā kā „dzīvās” egles te cirst aizliegts, gruzīni izdomājuši risinājumu – sacērt egļu zarus, paņem līsti (vai slotas kātu), saurbj tajā caurumus, sasprauž iepriekš nocirstos zarus un egle gatava! Trešais variants vienmēr paliek universālais plastmasas Ziemassvētku kociņš visās varavīksnes krāsās. :)

31/12/2010.
Diena sākās ar ilgu gulēšanu (kā nu jubilāram gribējās), tad nelielu mājas uzkopšanu, lai Jaunā gadā nav jābrien pa drazām un apsolītās lazanjas gatavošanu. Sanāca necerēti liela un varen garda, tādēļ ņēmām to kā ciema kukuli un devāmies apskatīt citu brīvprātīgo jaunās mājas – šajā dienā EVS māja Pirosmani 20 tika oficiāli atbrīvota un visi tās iedzīvotāji pārcēlās uz Batumi 22 blakus vecajam tirgum. Kopīgi notiesājuši lazanju, devāmies uz Tbilisi – sākotnēji domājām, ka katrs uz savu ballīti, bet beigu beigās izrādījās, ka uz vienu un to pašu!

Vēl Mišu Vecā gadā pasveicinājām.

Parkā kokčiņu iedzērām.

Jānim uz pleca pasēdējām.

Un tā i nepamanījām, ka Jaunais gads pienāca… Nē, patiesībā pamanījām gan un pat vairākkārtīgi, jo ik pa stundai tikāmies uz ielas stūra, lai bļautu un saskandinātu vispirms par Gruzijas, tad Maskavas, tad Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un visbeidzot Polijas Jauno gadu.
Nav iemūžināts, bet bija arī naksnīgais gājiens uz Makdonaldu un citas jautrības.

01/01/2011.
Tā ap pusdienas laiku izvēlāmies no mājas un devāmies meklēt ko ēdamu… un aizklīdām līdz Rustavi fabrikas vārtiem.

Nebaidīšos teikt, ka, manuprāt, šī ir Rustavi skaistākā celtne, iespaidīgākā jau nu noteikti!

Un turpat blakus – jauks restorāniņš. Nolēmām, ka, lai nu kad, bet pirmajā gada dienā cilvēkam jābūt paēdušam!

Un paēdām ar – kā lauvas! :)
Tas arī mūsu dienas lielais darbs, he, he! Nevajag pārstrādāties jau pašā gada sākumā!

02/01/2011.
Bedoba. Gruzīni saka – kā nodzīvošot Bedobu (2. janvāri), tā dzīvošot visu gadu. (Mans komentārs – šis teiciens par 2. janvāri tāpēc, ka 1. janvāri neviens nevar atcerēties!) Tad nu mēs:

Balstīsim to, kas balstāms.

Skatīsimies uz visu no augšas.

Izvēlēsimies labākos pārvietošanās līdzekļus.

Priecāsimies par skaisto un būsim tīriņi un spodrini, jo bijām sēra baņās.

03/01/2011.
Gaidot sniegu, izlēmām laiku izmantot lietderīgi un devāmies uz senāko alu pilsētu – Uplscihi. Vēsturnieki apgalvo, ka šis alu komplekss bijis apdzīvots pat kopš 6.gs pirms Kristus un līdz 12.gs. bijis nozīmīgs tirdzniecības centrs vēsturiskajā Zīda ceļā. Te nu gan citi komentāri lieki, ļaušu bildēm runāt:

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl Gori egle.

Bijām arī ieskrējuši pie Staņina, bet šis atkal nebija mājās. Eh, vairāk nebrauksim!

Gori no augšas (ja labi ieskatās, fonā redzami kalni)

Gaidot pusdienas vietā, ko sauc „Coffe House” un tiek rekomendēta tūrisma ceļvedī. Dikteni jau sapriecājāmies ieraugot ēdienkartē 15 dažādas kafijas (Amerikāņu, Īru, Spāņu, Itāļu utt.), ņemamies nu taujāt viesmīlei, kas ir kas, uz ko atbilde – nu vispār mums ir tikai Turku un šķīstošā… Un, ja redzat aizmigušo meiču pie letes, tad varat arī nojaust, cik ātrā laikā bija gatavas mūsu pusdienas. :)

04/01/2011.
Joprojām cerot uz sniegu vismaz nedēļas otrajā pusē, sazvanām Ingu Gavari un dodamies ciemoties uz Telavi (Kahetiju). Te nu viss pa smalko – karaliska uzņemšana, personīgais gids un fotogrāfs vienā personā un fantastiska ainava vienmēr blakus.

Telavi parkā. Telavi pilsēta ir uzcelta kalna nogāzē, tāpēc atšķirība gaisa temperatūrā var būt pat par 3 – 5 grādiem.

Karalienes Tamāras ozols.

Vecu vecais (~160 gadi) vīna koks pie Giorgi Čubinašvili muzeja.

Karaļa Irakla II rezidence. Pēc skata ļoti austrumnieciska. Pievērsiet uzmanību logu mozaīkām – katrs stikliņš ir iestrādāts atsevišķi.

Fonā karalis Irakls II un kalni.

Alaverdi klosteris – vairāk kā 50 metrus augsts un pamanām jau no liela attāluma.

Te beidzot pār mani nāca apskaidrība, kādēļ dažās baznīcās tik slikti saglabājušies svētie sienu gleznojumi. Izrādās padomju laikā tika uzskatīts, ka sienu zīmējumi ir nehigiēniski un visas sienas tika nobalsinātas. Tagad balsinājumu kasot nost, paliek tas, kas paliek.
Nezinu, kāpēc nav nevienas bildes, varbūt biju pārāk aizrāvusies ar klausīšanos, bet bijām arī „Marani” vīna rūpnīcā.
Bet vakarā mājās mūs gaidīja gards Ingas sarūpēts mielasts īsti gruzīniskā garā – tā, ka galds lūzt.

05/01/2011.
Pirms rīta pastaiga pa pilsētu, viena bilde Ingas vīru Čiko un māju fonā:

Telavi egle. Vietējie saka, ka Miša Telavi nemīl, ja uzlicis te kartona egli. Mazliet dīvaini jau bija, bet kolekcijas dažādībai neslikti.

Šis bija mans lielākais pārsteigums. Sākumā stāvu pie Telavi teātra/kultūras centra, lūru logā, tad apgriežos un nesaprotu, no kurienes tā baznīciņa atspīd?! Izrādās – gudrinieki, lai saglabātu vēstures pieminekli, vecajai baznīcai apkārt apbūvējuši teātri. Tā nu tā tur tagad stāv, kā stāvējusi jau tūkstošiem gadu. Te nu vienreiz jāizsaka uzslava Padomju Savienībai.

Pēc pastaigas mūs kā kungus jau sagaida mašīna, kas vedīs uz Tsinandālī parku. Mūsu „gids” (Ingas dēls) gan nebeidz apgalvot, ka vasarā esot daudz skaistāk… Iespējams, bet neslikti arī šādā ziemā.

Bet pēc tam mūsu ekskluzīvākais braucamais mūs aizveda uz Gremi klosteri.

 

Pēc stāstītā tik varējām nojaust, ka no šejienes paveras skaists skats uz kalniem, jo miglas mākonis bija pārņēmis visu ieleju un knapi varēja saskatīt kaut ko tālāk par 2 metriem. Tas, patiesībā, piedeva šai vietai vēl lielāku noslēpumainību, jo zini, ka tur ir jābūt, bet nekā neredzi!

Te mūsu auto visā krāšņumā.

Kopbilde pēc īsta gruzīnu šašlika. Šīs divas dienas bija īsts pārbaudījums manām krievu valodas zināšanām un īsts ieguvums izziņā par gruzīniem, viņu uzskatiem un dzīves uztveri.

06/01/2011.
No rīta sakām ardievas Ingas ģimenei, bet atpakaļceļā vēl iegriežamies uzpucētajā Signahi.

Signahi egle. Telavieši gan saka, ka visu, ko Miša ir iztērējis, lai sapucētu Signahi, sākotnēji gribējis darīt priekš Telavi. Esot bijis kāds incidents, pēc kura Telavi vairs nekas netiekot darīts.

Jānis, Signahi cietoksnis un sarkans žigulis.

Iela.

Un brīdinājums meitenēm – ja dodaties uz tornīti, kurā ir neliela baznīca (no lielās viesnīcas pa kreisi augšā), uzmanieties no onkulīša, kas tur sēž un diedelē naudiņu, viņam ļooooti patīk bučoties! :)

07/01/2011.
Atpūtiņa izbaudot mājas mieru un klusumu. Gruzīni svin Ziemassvētkus, mēs mazliet arī.

08/01/2011.
No rīta vēl cerējām uz sniegu un iespēju slēpot. Aizbraucām līdz stacijai, pārbaudījām laika ziņas un… gājām pirkt vilciena biļetes, lai jau vakarā kāptu vilcienā un dotos uz Svanetiju – Gruzijas senāko, noslēpumaināko un kalnaināko daļu. Tā kā sniegs Gudauri pietiek vien priekš pikošanās, jābrauc pašiem sniegu meklēt.

Pa ceļam vēl viens apskates objekts tepat Tbilisi – Sameba – trīsstāvīga baznīca (2 stāvi zem zemes), kuru ir neiespējami nepamanīt no gandrīz jebkuras vietas pilsētā.

Iepozējam pie Rustavi egles un dodamies ceļā.

09/01/2011.
Jāatzīst, ka dienas sākums nebija no tiem spožākajiem. Ne pārāk izgulējusies izvēlāmies no vilciena Zugdidi stacijā, priecājāmies, ka esam jau tikuši maršrutkā, kas dodas uz Mestiju (Augšsvanetijas centru), bet beigu beigās bijām nokļuvuši krāpnieku nagos. Lai nu kā, viss beidzās laimīgi un ap 11iem bijām ceļā uz mērķi.

Ceļš garš un nogurdinošs, bet skaists bez gala. Laiku pa laikam kāda pietura – šīs apstāšanās iemesls bija kapa vieta. Pirms vairākiem gadiem te bojā gājuši divi vietējie vīrieši. Tuvinieki uzcēluši tādu kā piemiņas vietu ar visu kapa plāksni, galdu un krēsliem, kur garām braucot apstāties un aizgājušos pieminēt. Jā, ēšana un dzeršana kapos te ir tradīcija. Tāpat kā dzimšanas diena, te tiek atzīmēta arī miršanas diena. Kapos ir galdi un soli, kur uzrīkot supru, lai mirušais arī varētu „piedalīties”.

Pēc 3 stundām mašīnā jau var sākt just sniegu nedaudz tuvojamies. Un sudrabegles... :)

Netālu no Mestijas.

Jau puskrāslā tikām līdz galapunktam. Par laimi, nebija pat jāpiepūlas ar naktsmāju meklēšanu, jo šoferītis jau pieveda mūs pie Nino Ratiani viesu mājas. Pēc kārtīgām vakariņām nolēmām kauču tumšā, tomēr apskatīt nelielo pilsētiņu. Pilsētas centrs, dome un egle – beidzot īsta, jo Svanetija, šķiet, ir vienīgā vieta Gruzijā, kur ir pieejami īsti koki.

Visā Svanetijā kopā ir ap 350 svanu torņu, Mestijā – 43. Mums skaitot gan sanāca nedaudz vairāk, bet, lai nu kā, vakarā visi torņi tiek izgaismoti. Skats kā no pasaku grāmatas.

10/01/2011.

Jūsu uzmanībai Mestijas galvenā iela. Ceļš uz šo pilsētu vispār izveidots tikai 30tajos gados, bet Miša ir apsolījis, ka pēc diviem gadiem ceļi būs noasfaltēti un viegli izbraucami.

Sānieliņa.

Spalvaini rukši.

Ainava.

Bišu stropi.

Pilsētas centrālais laukums.

Kalnu upe.

Kopskats.

Tetnuldi.

Skats no svanu torņa augšas.

…un no apakšas.

Akmens torņi tika celti aizsardzībai. Vidēji 20 – 25 metrus augsti. Svanetijā vēl pirms pārdesmit gadiem pastāvēja asinsatriebība un ģimenes karoja ar ģimenēm. Par varenāko ģimeni tika uzskatīta tā, kurā dzimuši visvairāk vīrieši, kurai pieder visvairāk lopu un kurai uzcelti visvairāk torņu. Katra svanu vīrieša dzīves mērķis bija nodibināt ģimeni, uzcelt torni un izaudzināt dēlus. Torņi celti tā, lai pat sniega lavīna nespētu tos sagraut.

Svanu māja, kas gandrīz neskarta saglabājusies vēl līdz mūsdienām. Te dzīvojusi liela svanu ģimene. Man priekšā galds, ap kuru sēdēja saimes vīrieši (sievietes un bērni sēdēja atsevišķi). Aizmugurē vietas govīm, bet virs govīm – guļvietas, lai silti. Šajā mājas stāvā dzīvoja tikai ziemā, vasarā pārcēlās uz otro stāvu, kur savukārt ziemas laikā glabāja sienu. Daudz racionālu risinājumu un tradīciju! Vēl kāds interesants fakts – jaundzimušajam dzimšanas dienu svinēja tikai 40 dienas pēc piedzimšanas, bet līdz tam māte ar bērnu pavadīja nošķirtā kambarī prom no pārējās ģimenes.

Margiānī muzeja īpašniece Larisa pati bijusi izsūtījumā Sibīrijā, bet viņas stāsti par svanu vēsturi ir aizrautības pilni.

Pastkartītes bilde :)

Vasarās te tūristu pa pilnam, bet ziemās tikai vietējie… un govis. Vietējie saka, esot pirmā ziema, kad kāds tūrists uz Mestiju atbrauc, bet tas tādēļ, ka nav sniega. Citugad ap šo laiku esot bijis pat līdz 2 metriem dziļš.

Dažās lietās vietējie neuzticas ne tehnikai, ne elektronikai.

Sastapām arī Svanetijas „zilo”.

Un cilvēki te laipnāki un smaidīgāki, par spīti skarbajiem apstākļiem. Bijām nolēmuši uzkāpt līdz slēpošanas trasei, saimnieki teica, ka no turienes paveras skaists skats uz Ušbu. Sākām iet, bet pēc 2 km pie mums piestāj mašīna un iedāvāja aizvest.

Kā jau Gruzijā, sakarus te nodibināt var ātri. Tā nu bez maksas tikām arī izvizināti ar pacēlāju.

Ušba nez kāpēc bija izdomājusi, ka jāslēpjas mākonī, bet nu tur, kaut kur, ir.

 

Gribējām kafejnīcā ieskriet uz tēju, bet tikām pie īsta svinību galda un beigu beigās vēl gandrīz līdz pašām mājām aizveda. Lūk, gruzīnu viesmīlība un spēja priecāties!

11/01/2011.
Iepriekšējās dienas mēģinājām atrast vēl kādu tūristu, kurš gribētu ar mums kopā aizbraukt uz Ušguļiem – augstāko ciematu Eiropā, taču veltīgi. Neko darīt, saimniece mums sarunāja auto par gana labu cenu un mēs ekskluzīvi devāmies 45 km (2,5h) braucienā. Diena kā speciāli priekš mums pasūtīta – debesis skaidras, bez neviena mākonīša. Šoferītis pacietīgs – aizveda, pagaidīja, izstāstīja, ko zināja, un apstājās visur, kur vien iegribējām.

(Nelaimīgas) Mīlestības tornis, ko tēvs uzcēlis savai meitai, lai tā mitētos raudāt par savu upē noslīkušo mīļoto.

Auto, auto, autombīlis.

Klinšu siena no diviem dažādiem akmeņiem. Arī apvīta ar leģendām, bet pavisam noteikti kādreiz ir bijusi savienota.

Kalnu upe. Tādas laiku pa laikam tek pār ceļu, kādēļ arī uz šejieni brauc tikai pamatīgi transporta līdzekļi.

Pirmās sagaidītājas Ušguļos + fonā Gruzijas augstākā virsotne Škara (5068 m virs jūras līmeņa). Joprojām mazliet nesaprotu, kādēļ visi zina Ušbu un Kazbegi, kas nemaz nav tās pašas augstākās virsotnes, bet nezina Tetnuldi un Škaru! Arī es nezināju, pirms te neatbraucu!

Tipiska Ušguļu ieliņa, tantuks ar onkulīti rokās saķērušies mēģina aizslidināties līdz kūtiņai.

 

Dzīvnieku te, šķiet, patiešām vairāk, nekā cilvēku.

Skats no baznīcas uz ciematu.

Škara.

Meitenes atnākušas uz veikalu. :)

Ušguļi atrodas 2200 metru augstumā virs jūras līmeņa un savas senās un savdabīgās arhitektūras dēļ ir aizsargāti no UNESCO.

Šo ciemata daļu skārusi sniega lavīna. Mājām jumti iebrukuši, bet torņi stāv, kā stāvējuši.

Vakarā pēc brauciena uz Ušguļiem vēl pēdējā pastaiga pa pilsētu, jo nākamajā dienā priekšā 11 stundu garš brauciens atpakaļ uz Tbilisi. Pavisam noteikti ir vērts te atgriezties vasarā un izstaigāt tūristu takas kalnos, bet pavisam noteikti vari teikt, ka tiklīdz tik izbūvēti ceļi un nokļūšana šeit būs daudz vienkāršāka, šai vietai zudīs tās īpašā, noslēpumainā aura. Tāpēc priecājos, ka varējām Svanetiju baudīt tādu, kā tā ir tagad.

12/01/2011.
Visu dienu uz riteņiem – maršrutka, metro, maršrutka, mājās, gultā iekšā.

13/01/2011.
No rīta gribējām sākt krāmēt somas, bet tad nospriedām, ka laika vēl diezgan, lecām maršrutkā un braucām uz Tbilisi, lai apskatītu ko tādu, ko es vēl neesmu redzējusi. Ar atslēgas vārdiem „Temkas rajons, liels, melns, piemineklis” devāmies pie taksometra šoferīša. Viņš gan nesaprata, kur mums īsti vajag, bet teica, ka braukšot Temkas virzienā, gan jau mēs atpazīsim, ko mums vajag. Ticiet vai nē, tieši tā arī notika – braucām un ieraudzījām savu lielo, melno. Šoferītis vēl tik iebilda – jā tiešām, liels un melns, bieži braucu te garām, bet nemaz nezinu, kas tas tāds…

Tad nu mēs varam pastāstīt, kas tas tāds, nu, vismaz, pēc kā tas izskatās. Lielas, melnas kolonnas, kurās kāds censonis no alvas izlējis/ izkalis reliģiskus motīvus. Sajūtas diezgan baisas, bet no šīs vietas paveras skaists skats uz Tbilisi jūru un turpat blakus ir neliela baznīciņa, kuras fasādē iekalti Gruzijas slavenākie klosteri un baznīcas:

Jūra.

Baznīca.

Melnais monstrs. Informācijai - uz šo vietu ir iespējams nokļūt ar 60to autobusu, kas iet gar metro staciju...

Noslēgumā vēl Tbilisi svētku egle.

Tovlis Babua jeb Sniega vectētiņš, jeb Ziemassvētku vecītis gruzīnu gaumē.

Pēc vecā kalendāra šajā naktī tika sagaidīts Jaunais gads. Mums tas pienāca braucot pēdējā maršrutkā atpakaļ uz Rustavi. Šoferītis laikam cerēja vēl vecaja gadā paspēt, tāpēc tā steidzās. Bijām abām rokām ieķērušies priekšējos sēdekļos un a acs kaktiņu redzējām krāsainas raķetes virs pilsētas. Bet tīri praktiski – nemaz nav tik slikti sagaidīt Jauni gadu divreiz. Tā teikt, ja pirmajā reizē kaut kas neizdevās, ir iespēja visu sākt no gala. 

14/01/2011.
Rīta cēlienā – tirgus. Vakara cēlienā – somu krāmēšana. Naktī – miegs. Agri no rīta – lidosta. Un šeku, reku, svētki beigušies.

Kopsavilkums skaitļos: 25 dienas, 11 pilsētas, 8 egles, 4 svētki un 2200 metri virs un daži centimetri zem jūras līmeņa, 600 bildes, 11 lapaspuses un apmēram 5 stundas, lai to visu aprakstītu.