Sveiciens visiem mana brauciena līdzjutējiem. Nu jau 5 dienas šeit pavadītas un pirmie iespaidi sakrāti. Šodien beidzot iepazinos ar savu darbavietu - Skautu māju un ne tikai, un beidzot tiku arī pie interneta. Bet lai kā pēc notīm, katru vakaru (vismaz iesākumā) pierakstīju notikumus, domas, priekšstatus un iespaidus.
8.06.2010.
Pirmā karstā jūnija diena Gruzijā pavadīta. Un gana daudz redzēts un paveikts. Mēģināšu sakoncentrēt pirmos iespaidus, lai viss secīgi, skaidri, un saprotami :)
Naktī ~ plkst. 1os pēc vietējā laika ielidojām, Liene (LV meitene, kura te dzīvo jau vairāk kā 2 gadus un divi gruzīnu puiši mūs – 3 Kaukāza iekarotājus no LV - sagaidīja Tbilisi lidostā, lai nogādātu uz netālo pilsētiņu Rustavi, kur tad arī lielākoties risināsies projekts. Naktī gan nekādu lielo iespaidu un emociju noķert nesanāca, jo apkārt tumsa, bet dažas lietas gan jau atmiņā ierakstīju – uz ceļa iepretī jaunai, spoži izgaismotai benzīna stacijai tuvāk vai tālāk atradīsi vecu, slēgtu graustu, uz kura rakstīts „Petrol”, logi pussisti, durvis slēgtas. Tā teikt, pagātnes iezīmes ik pa kilometram. Vēl, mums iebraucot, jaunajā Rustavi nebija elektrības un daļu ceļa veicām tumsā. Par laimi elektrības zudums skāra tikai jauno pilsētas daļu, kura sastāv no neskaitāmām bloku mājām, kas celtas padomju laikā būvētā rūpnīcu kompleksa strādniekiem, pāri tiltam - vecajā pilsētas daļā, kuru kādu laiku saukšu pa savām mājām, viss kārtībā – skaistas ēkas ar izgaismotām fasādēm, interesanta arhitektūra – tāds ceļojuma laikā.
Bet, ko gan var redzēt naktī.. šorīt sākās īstā pilsētas iepazīšana – viss sākās ar to, ka plkst. ~ 10:00 devāmies uz kafejnīcu, kur, kā apgalvo Liene, cepot visgardāko picu visā Rustavi, un ieturējām „brokastis” ar pamatīgi sālītiem fri kartupeļiem, vistas salātiņiem, tomātgurķu šķēlēm, kebabiem, ceptiem šampinjoniem un pamatīgi sierotu hačapuri. Šķiet, lieki piebilst, ka ar visu galā netikām un kebabus pietaupījām vakariņām. Bet par pašu ēdamvietu – kafejnic-bār-restorānklubs – viss vienā. Spoguļbumbas mīlīgi draudzējas ar gandrīz antīkām lustrām, bet aiz aizkariņiem slēpjas balti klāti galdi. Mēs sēdējām kafejnīcas zonā. Piestūķējām vēderus tā, ka ēst negribējās gandrīz visu dienu. Pēc pamatīgās maltītes tikām pie saviem Gruzijas numuriem (manējais +99595740068, var sūtīt īsziņas, ja nav žēl naudiņas, var arī piezvanīt, bet pirms tam gan painteresējaties par tarifiem, lai nesanāk lielumlielie rēķini. Bet ļoti ceru, ka drīz tiksim pie interneta mājās un Skype būs mūsu draugs).
Turpinājumā – īsa ekskursija pa Rustavi (īpaši garu to nemaz nevar izvērst :)), tajā mums pievienojās arī lietuviešu meitene Orinta, kura Gruzijā ieradās nedēļu pirms mums. Izstaigājām Rustavi vēstures muzeju – padomju laikos te bijis pamatīgs rūpnīcu komplekss, kam par godu arī tapusi pilsētas „jaunā daļa”, bet pēc brīvība atgūšanas rūpnīcas tika slēgtas un bezdarba līmenis pilsētā sasniedzis ~ 70%! Lai nu kā, man lielākais šoks bija, kad mūsu gids bez problēmām muzejā, blakus vēstures ekspozīcijām, aizsmēķēja cigareti. Viņi te smēķē pilnīgi visur! Un alkoholu var nopirkt 24h diennaktī! Bet gruzīni māk nepiedzerties! Šo mākslu gan latviešiem nebūtu slikti pamācīties, bet par to kādu citu reizi! :)
Atgriežoties pie pilsētas iepazīšanas – tātad mūsu māja atrodas pilsētas vecajā daļā, kura, pretēji jaunajai, var lepoties ar savdabīgu arhitektūru un savu īpašu auru. Kolonnas, kokgriezumi un vēl dažādi interesanti arhitektiski risinājumi liek justies kā iekāpušam laika mašīnā, kas atgriezusi mūs pārdesmit gadus senā pagātnē. Mūsu māja ir labs piemērs – divstāvīga, plaša, ar dzīvojamo istabu katrā stāvā un daudzām mazākām istabiņām. Māja celta ļoti „brīvi”, bez kādiem standartiem – šķiet, ko cilvēki izdomājuši, to piebūvējuši. Aiz mājas ir liels augļu dārzs, pagaidām gan aizaudzis un grūti izbrienams, bet, kad sakopsim, būs ko redzēt. Un visu varēsim ēst, kad būs gatavs, izņemot vīnogas, jo tās saimniekam vajagot vīnam. Iebāzām jau savus ziņkārīgos degunus un sapratām, ka mums būs gan valrieksti un granātāboli, gan vīģes un persiki vai aprikozes (par šo koku īsti nevarēja tikt skaidrībā, ko tas ražos).
Un tagad mazliet par to, kā es te esmu iekārtojusies – esmu tikusi pie divstāvīgas istabas – esot bijusi bērnistaba ar guļvietām pirmajā un rotaļteplu otrajā stāvā. Man rotaļistabu aizvietos viesistaba! Mazliet gan vēl jāpiestrādā pie dizaina, bet līdz pirmo viesu atbraukšanai man vēl ir laiks.
Tā kā māja ir tik plaša un šobrīd te dzīvojam tikai mēs – 3 latvieši, tā palēnām kļūst par tādu sabiedrisko centru, jo vasaras mēnešos uz laiku te ierīkos organizācijas biroja telpas, valodu stundas arī notiks tepat, viesus arī labprāt uzņemam (pirmie jau bija šovakar) un gan jau vēl atradīsim, kā šīs telpas pilnībā apgūt.
Droši vien kaut ko piemirsu uzrakstīt, bet to gan jau laika gaitā. Rīt Tbilisi diena!
Pirmās brokastpusdienas un mani cīņu biedri.
Pilsētas vecās daļas centrālais laukums un Mērija. Tas tā nelielam ieskatam.
9.06.2010.
Šodienas rīts (diena) sākās ar tipiski gruzīnisku gājienu uz kiosku pēc hačapuri, bet pēcpusdienā devāmies iepazīt Tbilisi. Vispirms gan bija jāiepazīst nacionālais pārvietošanās līdzeklis – maršrutka, tad arī pati pilsēta. 20 minūtes caurvējainā busiņā un esam galvaspilsētā. Šī pilsēta patiešām ir arī šī vārda cienīga – skaistas celtnes, apkārt kalni, civilizēts metro un augstākas cenas (vismaz pārtikai). Izbraucām ar metro (jāatzīst, Parīzē bija vieglāk, jo vismaz uzraksti bija izlasāmā valodā) un Liene mūs izveda īsā iepazīšanās ekskursijā, kas noslēdzās kādā krodziņā ar alus glāzi rokā. Ak, jā, nepieminēju vēl, ka te šobrīd ir ļoti karsts un cilvēki pārslēdzas uz vasaras režīmu – guļ līdz 10iem vai 11iem, bet strādā līdz kādiem 8iem vakarā. Darba devēji to pieņem, jo ir taču karsts. Termometra mums vēl nav, bet pēc sajūtām un kāju pampuma pakāpes prognozēju, ka ir ap grādiem 30 līdz 35iem. Vēdeklītis te ir ļoti noderīga lieta, it īpaši maršrutkās.
Vakarpusi aizvadījām piknikojot pilsētas parkā. Mūsu cīņubiedram Jānim šodien apritēja ceturtdaļgadsimts tādēļ sarīkojām viņam nelielu pārsteigumu ar smieklīgi puķainu un krēmainu rozā torti un šampanieti. Piknikam pievienojās mūsu uzņēmējorganizācijas cilvēki un gruzīnu valodas skolotāja Teona, kā arī Agate, kura te kā brīvprātīgā atbraukusi vienlaicīgi ar Lieni un palikusi uz dzīvi un vēl divi latviešu ekskursanti – Elīna un Ivars, ar kuriem beigu beigās pat atradām kopīgus paziņas un jau sākām plānot braucienu uz Baikālu. Te nu bija jau otrā iespēja ieaicināt kādu paciemoties un apskatīt mūsu lielo māju. Reklāma diezgan iedarbīga, šķiet, mums būs daudz ciemiņu.
Manuprāt, divi skaistākie Tbilisi skati, ko redzēju līdz šim, bet noteikti būs vēl! :)
10.06.2010.
Šodien atklāts Tbilisi tirgus, kurā var nopirkt pilnīgi visu. Patiešām, nav nekā tāda, kā tur nebūtu un nopirkt var pilnīgi visu, ja tik ir nauda un vēlēšanās, agri vai vēlu būs arī piedāvājums. Tad nu tagad zinu, kur meklēt labākās humpalu bodītes, lētāko parfimēriju un garšīgākās „skābās ādiņas” – savdabīgs ābolu un plūmju sulas sakausējums/ savārījums, kas izskatās kā plāna pankūka, bet nu pilns ar vitamīniem. Godīgi sakot, nebija spēka un, šķiet, nav pat iespējams izložņāt visu lielo tirgus placi, tāpēc sīkāks izklāsts par tirgu vēl sekos. Vienu lietu gan sagādājām – svaigas garšvielas. Sapirkām tā, ka pietiks veselam gadam un vēl vairāk. Mēs onkulim tik ļoti iepatikāmies, ka pēdējais garšvielu maisiņš tika dāvināts!
Šodien arī noprovēju hinkāļus – lieli pelmeņi (kurus gruzīnu klātbūtnē nedrīkst saukt par pelmeņiem) pilni ar gardu gaļu un buljonu un īpašu ēšanas procedūru. Laba manta!
Un vēl šodien gūtas daudzas vērtīgas atziņas par šo valsti un cilvēkiem. Nopirkām karti, lai būtu ērtāk orientēties Tbilisi ielās un metro. Izrādās – kartē daļa ielu vienkārši nav iezīmētas, bet tāda metro sistēma, kāda te iezīmēta, nemaz neeksistē, reālā ir pavisam savādāka. Lai nu kā, saprast tajā nevar neko un labu laiku viss strādās uz atmiņu.
Mazliet smieklīgi, bet vietējā veikaliņā mūs jau visi zina. Starp citu, te kā parole it visur strādā teksts „mēs no Latvijas” – durvis atveras un cilvēki kļūst laipnāki.
Bet rīt beidzot tikšu pie zemenēm, jo Lekso mūs vedīs uz Rustavi tirgu. Vēlāk pirmā valodas nodarbība un tad esam nolēmuši līdz galam savest kārtībā savu mitekli. Kas to lai zina, ar ko tas viss beigsies!
Tā izskatījās griesti vietā, kur ēdām hinkāļus.
11.06.2010.
Tirgū zemeņu vairs nav! Rīt mēģināsim agri no rīta, bet lielas cerības uz to neviens neliek :(. Tad nu sanāk šis gads bez svaigam zemenēm. Bet katrai lietai sava gaišā puse, nebūs zemene, būs svaigi persiki, granātāboli, vīģes un arbūzi. Pietaupīšu nākošā gada zemenēm vairāk vietas.
Rīt sola internetu, bet gluži kā par pārējām lietām – labāk neticēt, pirms tas nav noticis :). Tas te tāds likums – ja gruzīns saka „tiekamies rīt”, tas nozīmē „tiekamies nākošnedēļ”. Ja saka „piezvanīšu pēc stundas”, tas nozīmē „piezvanīšu rīt”. Ja saka „tūliņ būšu klāt”, tas nozīmē „būšu klāt pēc 2 stundām”. Vienīgais veids, kā panākt, lai kaut kas notiktu laikā un tūliņ, zvanīt gruzīnam un teikt, ka noticis kas briesmīgs un steidzami vajadzīga palīdzība – tādā gadījumā esot klāt pēc 15 minūtēm. Tā stāsta tie, kas te jau ilgāku laiku padzīvojuši. Daļēji jau pat varu teiktajam pievienoties.
Šodien apguvu 16 no 33 gruzīnu alfabēta burtiem. Nežēlīgi sarežģīta ķeburrakstība un vēl sarežģītāka izruna. Pēc divas stundas gariem izrunāšanas mēģinājumiem, sajūta it kā tikko būtu noskrējusi krosu – prese sāp, galva griežas un nežēlīgi slāpst. Bet ar skaņu izrunāšanu biju viena no veiksmīgākajām – laikam kādreiz trenētie mēles mežģi palīdzēja. Turpmāk valodu mācīšos 3 reizes nedēļā – pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Skolotāja Teona ir ļoti feina un pacietīga, tāpēc ļoti ceru, ka varēšu būt priekšzīmīga skolniece un ātri apgūt visu mācīto.
Un pārskata noslēgumā - sveiciens no manis un manas istabas!
Pirmais stāvs...
...un otrais stāvs jūs sveicina un gaida vēstules.
P.S. Vairāk gan priekš sevis, lai atcerētos, bet arī priekš, lai atgādināt man uzrakstīt savu adresi!
