sestdiena, 2010. gada 28. augusts

12 dienās apkārt Gruzijai

Pēdējās divas nedēļa manā galvā nemitīgi šaudījušās domas par to, kā kur labāk nokļūt, kā ērtāk piekļūt un kur labāk nakšņot. Tik tagad, kad mana "tūristu grupiņa" veiksmīgi iesēdināta lidmašīnā, varu mierīgi atskatīties uz to, kur tad šajās 12 dienās esam pabijuši...
1. diena - Nedaudz atpūtušies pēc nakts lidojuma dodamies iekarot Tbilisi
 Mani "tūristi" ar Tbilisi fonā

Izturīgi bez gala - bez ierunām nokāpa no Mtatsmindas kalna...

Un pēc pirmajām īsteni gruzīniskajām pusdienām varonīgi uzrāpās cietoksnī un pēc tam vēl apciemoja Māti Gruziju!

2. diena - dodamies uz Gruzijas vīna reģiona Kahetijas centru - Signahi.
Gids Gidions pie Marani strūklakas pilsētas centrā

Brīnišķīga pastaiga pa Signahi cietokšņa mūri

Un fantastisks skats uz mazo vīndaru pilsētiņu.

3. diena - pirmā Gruzijas galvaspilsēta Mtshketa. Maza, patīkami tīra un ar patiešām labu auru.
"Gruzīnu" pāris pie Svetitskhoveli - vienas no lielākajām un svarīgākajām baznīcām Gruzijā. Baznīca uzcelta vietā, kur apraksts Kristus krekls, kas viņam bija mugurā pirms krustā sišanas.

Ap Mtshetu klintīs uzcelti pieci klosteri. Jvari (Džvari) tiek uzskatīt par vienu skaistākajiem un ahitektoniskākajiem.

 Taču šajā vietā ir vēl kas īpašs - no šejienes iespējams redzēt ne tikai pilsētu, bet arī Mtkvari un Aragvi upju sateku.

Bet pēc kārtīga ceļojuma laikā bijām pelnījuši kārtīgu maltīti. Hinkāļu ēšanas taktika tika apgūta ļoti ātri. :)

4. diena - Patiesībā viss sākās jau iepriekšējā vakarā, kad sakrāmējām somas un devāmies uz vilcienu, lai nākošajā rītā pamostos jau pavisam citā Gruzijā - Adžājas reģiona centrā Batumi.
Rīta pelde

Dodamies uz savu viesnīcas numuriņu jeb kāpjam uz klāja

Un tad jau tālāk visi skaistumi un prieki...

Pat pāva kungs izrādīja īpašu cieņu un nodemonstrēja savu grezno rotu

5. diena - Batumi botāniskais dārzs ar milzīgiem simtgadīgiem eikaliptiem, resnām palmām, bambusu birzīm un banānkoku lapām tik lielām kā laivas...

Un atpakaļceļā protams neiztikt bez apstāšanās pie zivju tirgus un maltītes restorānā, kur tikko iegādāta zivtiņa aprušināta miltos un kraukšķīgi apcepta...

6. diena - galamērķis Bordžomi. Ar diezgan traku maršutkas šoferīti tikām no Batumi līdz Khašuri un tālāk devāmies uz Bordžomi. Pēc sātīgām pusdienām vietējā krodziņā devāmies meklēt mājvietu. Apstaigājām dažas viesnīcas, bet tur prasītās naudas summas mūs it nemaz neapmierināja, tādēļ devāmies privātmāju virzienā, kur laiku pa laikam redzami nelieli plakātiņi ar uzrakstiem "bina" (dzīvoklis). Tā nu pētījām plakātiņus, kamēr dzirdam, ka kāda traki skaļa balss otrā ielas pusē mūs sauc. Devāmies saucēju virzienā un nepilnu 20 minūšu laikā (pēc nelielas tielēšanās) tikām pie lētām naktsmājām turpat blakus dārgajām viesnīcām.

 Pēc iekārtošanās istabiņā devāmies uz vakara minerālūdens vannu.

Informācija ceļotājiem - ieejot Bordžomi parkā, kur iespējams padzert neatdzesētu minerālūdeni, jādodas cauri atrakcijām līdz parka galam. Un, kad šķiet, ka parks ir beidzies, jāturpina ceļš gar upi pa iemītu taku apmēram vēl 2,5 km. Pašā galā ir minerālūdens baseins, kurā pelde maksā vien 0,50 laras un ir patiešām veselīga. Parka teritorijā atrodas baseins (ar visparastāko ūdeni - ar hloru) un sauna, kurā ieeja maksā 9,50 laras, bet, tiem, kurus nemoka slinkums pavisam noteikti rekomendēju izmēģināt peldi siltā minerālūdenī!

7. diena - Kad minerālūdens nodaudīts gan iekšēji gan ārēji, ar šoferīti Timuru pie stūres, devāmies uz Vardziju - alās izcirsto klosteri 13 stāvu augstumā.
Kad Timurs uzzināja, ka dzīvoju Rustavi, obligāti bija jāapstājas pie Šotas Rustavelli pieminekļa viņa dzimtajā pilsētā mazajā Rustavi.


Vēl viens pieturas punkts pa ceļam - Khertvisi cietoksnis

Un tad jau arī Vardzia...
Skats no alas

Un skats kaut kur pa vidu alām

Un te viens fantastiski garšīgs atklājums Bordžomi - ģimenes restorāniņš ar vislabākajiem kebabiem un sirsnīgāko apkalpošanu.

8., 9. un 10. diena - Mājupceļš, Rustavi un Tbilisi.
Izrādīju vecākiem savu "darbalauku". Ar restorāna izvēli gan izgāzos, jo viesmīle aizmirsa mums atnest daļu no pasūtītā un arī to, ko atnesa, pati saputroja, bet beigu beigās paēduši bijām :)
Un tad nu sekoja vēl viens atklājums - Tbilisi tirgus:
Vietējie našķi - čurčella (mammai), "skābā ādiņa" (tētim) un dažnedažādi žāvēti augļi (pie sienas)

Garšvielu kalni

..un vietējā Vollstrīta

11. diena - galamērķis Kazbegi. Līdz šim bija izbaudīts viss izņemot kalnus. Tad nu kopā ar kaimiņiem devāmies vienas diena braucienā uz nosprausto mērķi. Turpceļā laiks bija fantastiski skaists un saulains, bet, kad tikām līdz Kazbegi (Stepantsmina) ciemam, iebraucām tik lielā negaisa mākonī, ka it nekas no kalnu diženuma vairs nebija redzams. Bet mēs tur bijām un Mtianeti reģiona nacionālo ēdienu - hinkāļus (patiešām pašus garšīgākos) ar nobaudījām.
Bet pirms vēl devāmies ceļā, apskatījām Sašas (mūsu mājas saimnieka) kaktusu kolekciju

Pa ceļam arī Ananuri baznīca - viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem

Pusceļš

Ēzelītis, kurš negribēja ar mani draudzēties

Gudauri. Ziemā te es braukšu slēpot!

..un vēl - man ir jauna ziemas cepure!

12. diena - Tbilisi etnogrāfiskais muzejs
Tētis smeļas idejas jauniem instrumentiem :)

Bet pēc muzeja nolēmām, ka jāapciemo taču arī šīs valsts "galva" - Mihails Sakašvilli! Tikām līdz viņa mājas aizmugures sētai - pa šķirbu redzēju mauriņu un domāju iemūžināt ainavu, kādu redz Miša, bet tur, lūk, skatīties drīkst, bet bildēt nedrīkst. Nu neko, gājām meklēt apkārtceļu, lai varam to rezidenci tuvāk aplūkot no priekšpuses. pamatīgi izmaldījāmies pa ielu ielām, beigu beigās nolēmām, ka jāiet uz Mišas tilta. Tikām līdz tiltam, kam ne gala, ne sākuma, kaut kā arī virsū tikām - skats skaists, Mišas pils visā godībā, bet tur atkal policisti priekšā un krata ar pirkstu, ka tajā virzienā fotografēt aizliegts. Tad nu nosmējāmies, uztaisījām pāris bildes atļautajā virzienā un gājām prom no tā Mišas dārguma. Kad nav, tad nav!

Tilts, kuram ilgi jāmeklē, kā virsū tikt...

..un bilde, kādu poličonkuļi akceptēja par Mišam drošu esam :)

13. diena - agrs rīta brauciens uz lidostu un manai tūristu grupiņai jau vajadzētu būt laimīgi aizlidojušai atpakaļ uz Latviju.

piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Pie Melnās jūras palmu ēnā...

Nu jau dažas dienas, kā esmu mājās no teju nedēļu garā ceļojuma uz Batumi un atpakaļ. Jāatzīst, gaidīju īsto iedvesmas mirkli, kad visu piedzīvoto kaut kur pierakstīt (:
Sākās viss pirmdienā, kad devāmies gādāt vilciena biļetes, lai nākošajā naktī brauktu uz Batumi, BET nākošas nakts vilciens bija jau izpārdots, tādēļ neatlika nekas cits, kā vien braukt tajā pašā vakarā, lai nākošajā rītā jau pamostos Melnās jūras krastā. Triecientempā sakrāmējām somas un tās pašas diena vakarā pl. 22:55 jau sēdējām vilcienā.
No rīta mazliet samiegojušās un apjukušas, mēģinot atkauties no neskaitāmajiem taksometru un dzīvokļu piedāvājumiem, devāmies uz pilsētas centru, kur pavisam ātri un pavisam nejauši tikām pie divām jaukām istabiņām nakšņošanai. Tad, protams, sekoja pirmā ekspedīcija pa pilsētu, rīta kafija un „pelde” strūklakā.
Pirmā kafija Batumi un telefonsaruna ar Jāni.
Apkārtne.
"Pelde" strūklakā
Atpūta zem palmas
Skats pa labi
Skats pa kreisi (piemineklis zelta jērādai)
Bet te mūsu Batumi "mājas", ja labi ieskatās, var redzēt mani uz otrā stāva balkoniņa :)

Šķiet, šajā pilētā jebkurā diennakts laikā ir tik karsts, ka ik mirkli esi gatavs mesties jūrā, bet lielākā nelaime ir tā, ka jūra it nemaz neveldzē! Iebrien, paliec slapjš, bet labuma nekāda, jo ūdens temperatūra ir tuvu 30 grādiem (par dažiem grādiem zemāka nekā ārā)… Vienīgais mirklis, kad jūti kādu dzestrumu, ir brīdis, kad izlien no ūdens un gaidi vēja pūsmu. Bet arī šī laime ilgst ne vairāk kā divas minūtes. Tādēļ atklājām nakts peldes, kad gaisa un ūdens temperatūras atšķirība ir kaut nedaudz lielāka, turklāt no jūras skats uz naksnīgo pilsētu ir fantastisks.
Taču fantastiski skati te ir ik uz soļa. Pirmajā vakarā izbraucām ar panorāmas ratu, lai aplūkotu šo pilsētu gandrīz vai no putna lidojuma – varen-iespaidīgs skats uz promenādi, jaunuzceltajiem hoteļiem un izgaismotajām strūklakām.
Skati no panorāmas rata. Dienas gaismā šai pilsētai ir pavisam cits šarms – cītīgi tiek remontētas ielas, būvētas arvien jaunas viesnīcas.

Nākošās dienas piedzīvojums – botāniskais dārzs ar bambusu birzīm un n-simts gadīgiem eikaliptiem + brīnišķīgiem skatiem uz jūru. Tik daudz svaiga gaisa mūsu plaušas sen nebija baudījušas, jo visapkārt viens vienīgs zaļums. Dažu stundu laikā „izskrējām” cauri gandrīz visām klimatiskajām joslām – sākot ar Dienvidameriku un beidzot ar Himalajiem un Japāņu dārziem. Taču to, kā vienmēr, labāk redzēt pašiem savām acīm.

Atpakaļceļā pakļāvos vairākumam un devāmies uz zivju tirgu un tam blakus esošo restorānu, uz kur jāiet ar tikko tirgū iegādātu svaigu zivi un pavārītes tūliņ no tās pagatavos maltīti. Pat man kā zivju neēdājam jāatzīst, ka šis bija diezgan ekskluzīvs pasākums.
Meitenes pie pusdienu galda. Uz mana šķīvīša mētājas nelaimīgs gurķa gabaliņš :)

Nākošās dienas lielais piedzīvojums – Gonio cietoksnis un „biezo ļaužu pludmale”. Cietoksni kā vēstures liecinieku no 8. gadsimta te atstājuši grieķi. Tas ir pamatīgs mūris ar perimetru 1 km. Padomju laikos, kā jau visām pamatīgām celtnēm, arī šai tika raksts pielietojums, proti, iekšpagalmā stādīti kartupeļu un kukurūzas lauki. Šobrīd izskatās, ka arheologi joprojām rušina no zemes ārā dažādas liecības par notikušo. Te ir iekopta skaista aleja, bet sajūta joprojām nedaudz baisa.

Bet pēc cietokšņa apmeklējuma devāmies uz pludmali, kuru iecienījusi turīgāka publika. Pludmales kafejnīcas (Bungalo) uz katra stūra, mazāk sauļoties gribētāju, augstākas cenas it visam, bet ūdens jūrā gan bija tikpat silts cik Batumi pludmalē (: Atradām jauku un elegantu vietiņu (kura viennozīmīgi vēl labāk izskatās naktī) un pāris stundas pabaudījām sajūtu „mēs jau sen to bijām pelnījušas”.
Interjers
Atpūtniece

Ceturtās dienas lielais prieks bija izbrauciens ar kuģīti pa jūru jeb „morskaja pragulka” ar brīnišķīgiem skatiem uz pilsētu. Atklājām arī fantastisku kafejnīcu, kur pasniedz fantastisku auksto kafiju ar saldējumu, īpašo „Batumi” kafiju un pirmo reizi ēdu arī tradicionālo Adžāras hačpuri.
Osta no rīta
Morskaja pragulka
Īpašais, tikai Adžarā vislabāk pagatavotais hačapuri jeb Adžaruli

Pēdējā diena Batumi tika veltīta vēsturiskajam tiltam un ūdenskritumam. Dažus desmitus kilometru uz Kedas pusi (un arī tālāk) saglabājušies 13. gadsimtā pār upi celti akmens tilti. Tie gan nedaudz „pieremontēti”, taču sabrukuši nav un izskatās, ka turēsies vēl kādu laiku.

Turpat netālu arī ūdenskritums un turpat blakus restorāns ar garšīgu šašliku. Zem ūdenskrituma ir neliela ūdens krātuve, bet ūdens tajā neticami vēss. Šķiet, paspēju tajā izpeldēties kādas trīs reizes.

Pēdējo vakaru Batumi mierīgi izbaudījām no sirds un beidzot atradām vietu, kur pasniedz ĪSTUS un gardus kokteiļus!
Es, mans Tequila Sunrise un divi pieklīduši Džini ar toniku :)

Nākošajā rītā jau agri lecām maršrutkā, lai pāri kalniem dotos uz vietu ar vistīrāko gaisu pasaulē - Abastumani. Brauciens bija gana garš un nogurdinošs, taču viennozīmīgi tā vērts. Sešas stundas brīnišķīgu kalnu ainavu, pēc tam karsta, bet uzmundrinoša pelde rodonu baseinā, bet noslēgumā observatorijas apmeklējums un sveiciens Jupiteram un tā pavadonim.
Alpu zona kalnos
Kalnu pāreja, pār kuru transports kursē 2 reizes dienā




Diemžēl miglājus, kur dzimst zvaigznes un piena ceļu tuvplānā observatorijā nobildēt neizdevās, tādēļ noslēgumā saldajam ēdienam viens Melnās jūras saulriets un meiteņu vakara izgājiens jaunajās kleitās :)


Un tā pavisam nemanot ir paskrējuši pirmie divi mēneši un arī trešais jau gandrīz pusē. 16. augustā sagaidu pirmos ciemiņus – mammu un tēti, un tad jau arī augusta pēdējās nedēļas paskries kā viens mirklis. Braucienu un aktivitāšu plāns jau sagatavots, jāgaida tik galvenie ceļotāji! (: