Bieži jau negadās, ka no rīta pamosties vienās 4 sienās, ko sauc par savu istabu, bet vakarā aizej gulēt pavisam citās 4 sienās, kas arī nu ir Tava istaba. Un tagad jau ne tikai istaba vien, bet arī virtuve un vannas istaba un mazītiņš koridorītis :)
Daži zina, ka par pārvākšanos sapņoju jau kādu laiku, taču tā nebija plānota ātrāk par 2-3 nedēļām. Bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek un sestdienas rītā (biju Tbilisi) saņemu zvanu, ka jākrāmē mantas un jāmaina dzīves vieta. Pārējiem lielā pārvākšanās vēl priekšā, bet es veru šajā jaukajā miteklītī pavadīt otrus 5 sava projekta mēnešus.
No Pirosmani 20 uz Rustaveli 4-10!
Trešā stāva balkoniņš ir manējais!
Virtuvīte
Istabiņa ar manu personīgo bardaku :)
Ak jā, un adrese Ziemassvētku apsveikumiem tagad ir:
Šis notikums šķita vēl tik tāla nākotne, bet laiks patiešām skrien vēja spārniem. Paskatos kalendārā - nu jau gandrīz 5 mēneši (4 mēneši un 2,5 nedēļas, ja gribam būt pavisam precīzi) pavadīti Gruzijā un oktobra beigas arī pienākušas. Līdz ar gaidīto ciemiņu atceļojuši arī sveicieni un dāvanas no mājiniekiem - jaunākie preses izdevumi, gotiņkonfektes, īsts siers un rupjmaizīte, garšīgas tējas un citi jaukumi. Sajūta gluži kā saņemot Ziemassvētku dāvanas - liels, liels PALDIES visiem sūtītājiem!
Piektdienas naktī sagaidīju Ansi (priekšnieks kā nekā :)) lidostā un jau nākamajā rītā devāmies Tbilisi apskatē. Šajā nedēļas nogalē vajadzēja būt Tbilisi pilsētas svētku kulminācijai, taču jāatzīst, ka pat esot pilsētas centrā diez ko daudz aktivitāšu nemanīja. Turpmākās pastaigas pa pilsētu laikā gan sastapām dažu tirgotāju, nodegustējām vietējā ražojuma sieru, padzērām vīnu, noskatījāmies kādu tautu deju. Varbūt pie vainas bija laikapstākļi (pelēka un lietaina diena), bet, lai man piedod Tbilisi, Valmieras svētki ir košāki un redzamāki. Pēc vakariņām vietējā krodziņā nolēmām vēlreiz izmēģināt laimi un doties uz kādu no pasākuma programmā ierakstītajiem notikumiem, šoreiz Kimono šovu Tbilisi Mākslas akadēmijā. No pēdējām rindām varēja novērot diezgan lielu kņadu gan skatītāju, gan organizatoru vidū, laiku pa laikam vidu ejā tuvāk skatītājiem parādījās kāda kimono tērpta (iespējams) japāņu izcelsmes modele, beigu beigās tika demonstrēts, kā notiek viss process - kimono uzģērbšana. Pasākums mazliet bardakains, bet tomēr interesants. Skatītāju/ interesantu skaits saruka dažu minūšu laika, bet, šķiet, ka tiem, kas palika, bija interesanti.
Daži kimono (viens šāds apģērbs pilnā komplektācijā sver 3 - 4 kg)
Ģērbšanas procedūra (mūsu acu priekšā tā aizņēma ~ 20 min, bet dzīvē esot vēl sarežģītāka un var prasīt pat 1-2 stundas)
Pasākuma organizatori pat piedāvāja interesentiem iespēju uzģērbt kimono, bet diemžēl tik daudz laika mums nebija, jo bija jāpaspēj uz Valta Pūces un Vācijā dzīvojošas grupas "The Shin" kopprojekta koncertu.
Kā redzams, uz koncertu paspējām un tas bija patiešām jauks. Projekta ideja ir atrast kopīgo latviešu un gruzīnu tautas mūzikā, tādēļ dziesmas skanēja pa pusei latviski, pa pusei gruzīniski. Skatītāju rindās bija gana daudz latviešu, tādēļ līdzi dziedātāji bija gan vieniem, gan otriem. Fantastisks vakara noslēgums!
Neliels video ieskatam (ne no šī koncerta, bet tomēr)
Svētdienas rītā lecām mašīnā, lai dotos uz Azerbaidžānas robežas pusi apskatīt vienu no savdabīgākajiem klosteriem Gruzijā - David Gareji. Pa ceļam vēl paspējām pabūt Ninotsmindā - vietā, kur reiz dzīvojusi svētā Nino. Šobrīd tur atrodas sieviešu klosteris, kurā dzīvo četras mūķenes un piecas mācekles. Viena no māceklēm laipni izrādīja mums visu apkārti un pastāstīja ne tikai par šīs vietas vēsturi, bet arī par dzīvi šeit mūsdienās. Diemžēl, šo sievieti fotografēt bija aizliegts, taču kādu no viņām vienā bildē noķēru gan:
Vecā baznīca - celta ar daudzām arkām un izliekumiem, no putna lidojuma izskatās kā zieds
Jaunā baznīca - ar sarkano jumtiņu. Atklāta tikai dažus gadus atpakaļ.
Tā kā šī ir absolūta sieviešu valstība, baznīcā obligāti jāiet ar apsegtām galvām un jāvelk svārkiem. Par tūristiem (tādiem kā mēs), protams, arī ir padomāts :)
Pēc Ninotsmindas apmeklējuma devāmies uz ziemeļiem - tieši uz Azerbaidžānas pusi. Pāris reizes apvaicājāmies vietējiem par virzienu, kurā doties, jo te, protams, ar ceļazīmju uzstādīšanu neviens īpaši neaizraujas, bet mums par laimi ir attapīgs šoferītis.
Ceļš uz šo mistisko vietu, kur savulaik mitinājušies vairāk kā 10 000 mūku ir gana iespaidīgs jau pats par sevi. Pa ceļam nelielā pilsētiņa Udabno (Tuksnesis) šīs nekurienes vidū izskatās kā izmirusi. Apkārt redzami vien daži lopi.
Skati ārā pa mašīnas logu- un, jo tuvāk klosterim, jo mazāk dzīvības
Ceļš uz nekurieni
Sajūta TUR patiešām kā uz mēness
Dodoties iekšā baznīcas teritorijā
Tā nu tur iekšā izskatās. Šie apartamenti joprojām ir apdzīvoti!!!
Kad nu bijām izstaigājuši baznīciņu un iepirkuši suvenīrus, nejauši dzirdējām garāmgājēju sarunu par "kāpšanu augšā". Apvaicājāmies veikaliņā esošajam vīram un viņš apstiprināja, ka sekojot taciņai (protams, bez norādes) nonāksim kalna otrā pusē, kur klintīs ir izcirstas mūku celles. Lieki piebilsts, ka tieši pirms tam nobrīnījāmies, kur gan te visi 10 000 mūku salīduši. Takas kopgarums esot ap 1 km (gruzīnu kilometru). Kilometrs vai ne kilometrs, bet apņēmības pilni devāmies ceļā.
Te viena grupas bilde ar David Gareji baznīcu fonā
Kāpiens
Joprojām kāpiens - jakas jau jāstiepj pie rokas, jo metas silti
Šāds skats sagaida kalna galā. Diemžēl bildē to ielikt nevar, bet saules stari caur mākoņiem meta dīvainas ēnas, kas ieraudzīto ainavu padarīja vēl spocīgāku un neticamāku. kaut kar tur sākas Azerbaidžāna.
Tālāk gar kalnu vija taka, kuras arumā viscaur izcirstas šādas un līdzīgas lielākas un mazākas celles. Uz dažām vēl saglabājušies svēto attēli.
Kāds tās visas bija pamanījies sanumurēt. Tad nu kritām azartā atrast savu dzīvokļa numuru. Lūk, ieeja 34. numuriņā :)
Šī ir viesistaba. Guļamistabu gan publiski nerādīšu :)
Un te - skats pa logu :)
Te jau esam otrā galā. Ja tā labi ieskatās, tad var redzēt gan taku, gan alas, gan Elīnu un Orintu netālu no namiņa
Bet te pārskats uz ieleju no kalna virsotnes
Lai arī diena bija pilna notikumu, vakarā sakopoju spēkus, lai noklausītos Anša un Danas piedzīvojumus Vjetnamā... būs jāieraksta arī šis galamērķis savā ceļojumu plānā!
Pirmdiena tika veltīta Mchetas apskatei, jo vakarā laicīgi bija jātiek atpakaļ. Par manām attiecībām ar šo pilsētu var lasīt kādā no augustā tapušajiem ierakstiem :)
Otrdiena - darba diena.
Trešdiena - No rīta sastūmu koferī mantas, kurām lemts ceļot atpakaļ uz Latviju, ar cerību, ka aprīlī vēl nebūs tik silts, lai vilktu vasaras kleitas. Tad ar pilnu "kravu" devos uz Tbilisi satikt Ansi un nodot savu bagāžu ar sveicieniem no Gruzijas.
Skats uz Tbilisi no "Radisson" 15. (laikam) stāva
Un noslēgumam daži naksnīgie mirkļi no Narikalas cietokšņa augšasskatoties
Beidzot ilgi gaidītās bildes no jaunās vīna ražas ievākšanas pasākuma Lekso onkuļa mājās:
Talcinieki ieradušies
Ķeramies pie darba
Svarīgs ir katrs ķekars, kurā iekšā kaut pile sulas, jo no tā, kas paliek pāri pēc vīna gatavošanas, gatavo čaču
Darbīga aina ar vīnogu lasīšanai speciāli paredzēto grozu (man diemžēl bija jāiztiek ar visparastāko plastmasas spaini, taču galvenais, ka vīna garša no tā nemainās) :)
Te salasītās ogas tiek maltas (saspiestas) un pēc tam pārlietas ar ūdeni un atstātas uz 10 dienām. + katru dienu no rīta un vakarā "vīna muca" jāapmaisa
Pēc šīm 10 dienām vīnu pilda lūk šādās pudelēs un "gatavina". Šis vīns tika ievākts pirms mēneša un mūsu talkas dienā tika noņemta pirmā prove
Kamēr mēs pa vīna kokiem, tikmēr top arī pamatīga maltīte. Kā jau esmu minējusi kur iepriekš, ar gaļu te darbojas tikai vīrieši. Lūk pierādījums!
Nu, kas var būt labāks par šo! :)
Neapslēpjams prieks par padarītu darbu un lieliski pavadītu 1/2 dienu, jo otra 1/2 vēl tikai priekšā.
Runas, tosti, dziesmas... līdz tumsiņai. Bet pēc mēneša jānoprovē pašu vāktais vīns! Atkal svinības :)) P.S. Galda galā Lekso onkulis Gia - vietējā sabiedrībā labi zināms mūziķis un tamada (tostu teicējs) un šajā dienā arī lielisks namatēvs.
Šodien strādāju mājās, bet saimnieks vāc vīnogu ražu. Iemanījos īstajā brīdī pamaisīties pa kājām, lai tiktu pie pāris pamatīgiem saldu vīnogu ķekariem ne tikai sev, bet arī citiem. No vienas puses mazliet skumji, ka dārzu vairs nerotās zilie vīnogu ķekari, bet no otras - labi vien ir, ka saldā vīnogu smarža vairs nekaitinās degumu un roka vairs nestiepsies kādu noraut un pa kluso iebāzt mutē. Turklāt rezultātā būs varen labs vīns.
Sestdien mēs arī piedalījāmies vīnogu ražas novākšanā Lekso onkuļa dārzā. Bija varen interesants un jautrs pasākums, bet par to rakstīšu vēlāk, kad tikšu pie bildēm. Pagaidām mana rīcībā ir tikai supras bildes, kas, protams, ar nebija mazsvarīgs pasākums, taču uzreiz spēju iedomāties reakciju, ja zem virsraksta "Vīnogu lasīšanas talka" parādās tikai galda bildes ar pilnām vīna glāzēm. :) Bet mēs taču arī pavisam cītīgi strādājām! Tātad, pierādījumi jāpagaida.
Gruzijā (un arī mūsu dārzā) ir sākusies hurmas (vai vismaz ļoti līdzīga augļa) sezona. Tikko palasījos internetā, cik tā veselīga! Veikalā maksā 30 sant. kilogramā, bet mūsu un kaimiņu dārzā par brīvu! Žāvēta ar ir ļoti garšīga, bet, kamēr ir, jāēd svaiga!
Bet nelielai ilustrācijai noslēgumā - mani jaunie apavi jeb kā es gatavojos Gruzijas ziemai.
Lai arī gaisa temperatūra pieturās diezgan draudzīga, te pavisam noteikti ir sākusies lietus sezona. Kad divas dienas pēc kārtas pārnācu mājās ar slapjām kājām un kad vēl vietējie piesolīja, ka līdzīgi laikapstākļi ir visu ziemu, nolēmu, ka laiks iegādāt gumijas zābakus! Par laimi Tbilisi tirgus piedāvā gana plašu izvēli un manai gaumei ar tika kas koši sarkans. Un jau pirmajā dienā uz ielas dzirdēju pozitīvus komentārus par saviem jaunajiem zābakiem :)
Ak jā, vēl viena interesanta lieta - te beidzot sāk augt zaļa zālīte! Mums mājas iekšpagalmā tagad zaļo mauriņš un tiek tīrīts pilsētas parks! Sēžot piesaulītē šķiet, ka ir atnācis pavasaris!
