Pirms gada es tam vēl neticēju...

Tieši pirms gada ap šo laiku es spēru pirmos soļus uz Gruzijas zemes - mazliet neticīgi, ka tik ilgi gaidītais beidzot ir piepildījies un priekšā 10 mēneši jaunu iespaidu un piedzīvojumu. Nu jau 2 mēnešus esmu atpakaļ Latvijā. Nav vēl pieticis laika satikt visus "savējos", bet uz jautājumu: nu kā tad tev tur gāja? mana standarta atbilde jau ir gatava: gāja augšā un lejā, kā jau pa Kaukāza kalniem pienākas. Un nav melots ne mirkli, jo bija emocionāli kāpumi un kritumi, bija prieki un asaras - viss vienā jūrā.

Manai 10 mēnešu prombūtnei ir arī kāds taustāms iznākums - par lielu, lai sauktu par bukletu, par mazu, lai dēvētu par grāmatu, varbūt mini-grāmata, kurā esmu aprakstījusi savus 10 mēnešus un piekombinējusi klāt arī 10, manuprāt, skaistākās vietas, prātīgākās un dīvainākās lietas un manam vēderam tīkamākos gruzīnu gardumus. Mana garadarba tirāža ir neliela, bet gribu, lai ir iespēja to izlasīt ikvienam interesentam un kaut nedaudz sajust to Gruzijas šarmu, ko piedzīvoju.

 

 

 

 

Viss vienā gabalā lejuplādējams >>šeit<<

Mazliet par to, kā ir tagad: Ir pagājuši divi mēneši kopš dzīvi Gruzijā var saukt par pagātni. Ir lietas, kuras pietrūkst - cilvēku atvērtība, vēlme palīdzēt, rīta saruna ar pārdevēju veikalā vai kaimiņu uz ielas stūra. Karstums gan nepietrūkst - šogad Latvijas vasara to kompensē pamatīgi, bet nav gan zināms, cik ilgi! Pietrūksts restorānu un kafejnīcu, kurās ir gandrīz neiespējami vilties par ēdiena kvalitāti. Pietrūkst vīna jūra, svaigais kalnu gaiss un sniegotās virsotnes. Galīgi nepietrūkst trakā satiksme, mūžīgās interneta, ūdens un elektrības problēmas un regulārā kavēšana. Un prieks, ka nenācās piedzīvot protestus un nemierus gruzīnus tilā. Bet ir vēl gūzma pārdomu, kas plosās pa galvu un laiku pa laikam pārdzimst jaunā atklāsmē. Tās sāk apciemot mani tikai tagad...

Jāatzīstas, ka ilgi domāju par "noslēdzošā raksta savā blogā" ierakstīšanu, bet nevarēju piesēsties un tā vienkārši uzrakstīt. Varbūt tāpēc, ka nekas jau vēl nav noslēdzies - Gruzija joprojām atradīsies Kaukāza kalnu ielenkumā un AirBaltic arī cerams tiešos reisus Rīga - Tbilisi tik drīz nepārtrauks. Un daļēji ar nodomu neesmu apceļojusi pilnīgi visu Gruziju un pataupījusi kādu stūrīti "nākamajai reizei". Tāpēc te beigās nelieku punktu, bet gan daudzpunkti... 

P.S. Lai cik likumsakarīgi tas arī nebūtu, tieši laikā, kad pieķēros, lai šo uzrakstītu, mājā pazuda elektrība! Varbūt vienkārši sagadīšanās, bet varbūt arī ne :)

Pēdējās minūtes Gruzijā

Vakar vakarā kravājot somas tāda neliela nostaļģija uznāca, bet visā visumā esmu ļoti gatava savai 10 mēnešus garajai misijai pielikt punktu un doties mājās. Tad nu vēl noskaņai - pēdējie mirkļi Gruzijā:

Šasliks, vīns, dziesmas, gruzīni un brīvprātīgie trešdienas vakarā mūsu kopīgajā atvadu pasākumā onkuļa Gias dārzā.

Koki pilnā plaukumā. Šis sniegs Rustavi turas daudz ilgāk :) Zied visas ceļmalas...

Divas jaukas dienas Telavi pie Ingas, Čiko un Tamaras.

Ingas kaķu saime. Kaķu mamma un meita rūpējas par kopīgajiem kaķēniem. Reizēm cilvēku starpā pietrūkst tāda patiesa atbalsta, bet šiem minčiem tas šķiet pašsaprotami :)

5, 4, 3, 2 ...1!

+/- pēdējā nedēļa Gruzijā iesākusies silti un pavasarīgi. Vēl arī protams jāpiemin jautra un skaļa (un nākošās dienas bez balss) futbola skatīšanās un līdzi jušana Gruzijas komandai spēlē pret Horvātiju "Dinamo" stadionā nedēļas nogalē. Gruzija iesita vienīgos vārtus spēles pēdējā minūtē un vārtsargs (mans favorīts) - vienkārši zelta vērts! Nekad nedomāju, ka es tā jutīšu līdzi šai spēlei, bet, ko tik Gruzija ar cilvēku neizdara :)

Pirmdienas rīta pastaiga/ sauļošanas/ sildīšanās ar Janu Rustavi parkā.

Te tagad ārā tāds pavasaris, zied mandeles un aprikozes un prāts uz strādāšanu nemaz vairs nenesas. Tomēr laiku pa laikam mēģinu sevi pievērst darbam. Darāmo darbu sarakstiņš, kas attiecas uz pienākumiem organizācijā, manā plānotājā ievērojami sarucis, jo izveidotie kontakti un mājas lapas administratīvās lietas jau nodotas nākošajiem atbildīgajiem, Youthpass un EVS fināla atskaite uzrakstīta un nosūtīta, raksts avīzē publicēts, vēl jāpārrunā detaļas par jauniešu apmaiņas projektu oktobrī un jāturpina darbs pie sava projekta gala rezultāta.
Savā sarakstā, kuru izveidoju apmēram pirms mēneša, biju ierakstījusi arī četras vietas, ko līdz prombraukšanai gribu vēl apmeklēt. 2 (Bakuriani ziemā un vēlreiz Gudautri) jau atķeksētas, brauciens uz Telavi ieplānots šajā nedēļas nogalē, bet uz Kazbegi, šķiet, aizbraukšu nākamreiz, kad nu iegriezīšos Gruzijā.
Citas lietas, kas vēl darāmas - jāatsveicinās no jauniegūtajiem draugiem (daļēji jau tiek darīts), jāuzcep šokolādes kūka (tūliņ eju uz veikalu pēc produktiem un tad mājās - cept), jāaiziet uz baņu (vēl nezinu vai sanāks, bet varbūt tomēr), jāsagādā kārumi mājās vešanai (to nu noteikti neaizmirsīšu).

Tā kā daži brīvprātīgie dodas mājās jau rītnakt, šovakar ir atvadu pasākums onkuļa Gias mājā. Tad jau ziņošu, kā mums tur gāja un kā garšoja mana šokolādes kūka :)

Saldi augļi

Pirmdien saņēmu lielas ziņas no Zviedru sadarbības partneriem, ar kuriem kopā rakstījām un iesniedzām jauniešu apmaiņas projektu "1st Record In Your CV" - Zviedrijas nacionālajai aģentūrai projekts patika un ir piešķirts finansējums tā realizēšanai šā gada oktobrī Gruzijā. Tad nu kopā sabrauks jaunieši no Latvijas, Ukrainas, Zviedrijas, Itālijas un Gruzijas, lai 8 dienas dalītos pieredzē, diskutētu un meklētu risinājumus jauniešu bezdarba problēmai un veicinātu brīvprātīgo darbu vietējā sabiedrībā. Projekta noslēgumā ieplānots noorganizēt informatīvo dienu, kurā vienkopus pulcināsim vietējās nevalstiskās organizācijas un jauniešus - potenciālos brīvprātīgos, jo pieredze, kas gūta brīvprātīgā darba laikā ir labs sākums CV!
Pozitīva atbilde no aģentūras, protams, nozīmē, ka nāksies ieguldīt laiku projekta plānošanā un realizēšanā, bet vienlaikus tā man ir fantastiska iespēja "iekāpt" nākošajā līmenī, jo līdz šim projektos piedalījos tikai kā dalībniece. Turklāt šis ir apliecinājums, ka manas idejas kādam patīk un šķiet vērtīgas. Un bonusā - iespēja uz 2 dienām septembrī un 8 dienām oktobrī atgriezties Gruzijā! Lai arī šobrīd nepacietīgi gaidu 5.aprīli un lidmašīnu mājās, varu derēt, ka līdz rudenim jau būšu nedaudz sailgojusies pēc Gruzijas siltuma un gardumiem :)

Pavasara vēstneši

Šobrīd mazliet nožēloju, ka šo rakstu neuzrakstīju vakar, kad ārā patiešām viss liecināja par nepārprotamu pavasara/ vasaras klātbūtni, jo šodien laiks ārā drīzāk izskatās pēc rudens... Bet faktu, ka vasara ir tuvu, apliecina mani pēdējo dienu novērojumi:

1)  Uz ielām ir parādījušies cilvēki! Trešdien, ejot uz tirgu, apjuku no lielās drūzmas uz ielas - līdz ar pirmajiem saules stariem, cilvēki lien ārā no mājām. Un, kas vēl labāk, viņi dažkārt "aizmirst" savus melnos mēteļus mājās, šur, tur pavīd kāda krāsaina brunču mala un vispār - pasaule kļūst krāsaināka, jo aktivizējas ne vien cilvēki, bet arī zāle, puķes, putni un suņi.

2) Kopš otrdienas pilsētas centrā uz stūra iespējams iegādāties koši dzeltenu narcišu pušķus. Diemžēl, kaut kas visu laiku pagadās un patraucē šo skatu iemūžināt un vienu puķu pušķi aizstiept uz māju!

3) Piektdien, braucot uz Gudauri, atkal ieraudzīju govis "mētājamiem" pa ceļu. Pat īsi neatceros mirkli, kad govis no ceļiem pazuda, bet nu tās ir atpakaļ - jau no brīža, kad izbrauc no pilsētas. Tās, kas tuvāk pie Tbilisi izskatās gana apmierinātas un priecīgas par zaļajiem zāles stiebriem, ko ēd tās, kas tuvāk kalniem, joprojām īsti nesaprotu, bet laikam jau viņām "iebūvēta" kaut kāda īpašā tehnoloģija, kā sniegu pārstrādāt pienā :)

4) Gudauri sniegs palēnām kūst un atpūšoties jau var aizmirst par siltu ģerbšanos, jo piesaulītē var noķert pamatīgu iedegumu.. Šis fakts gan mani nedaudz skumdina, jo visticamāk, ka šogad sezona iet uz beigām un šis bija mans pēdējais slēpojins lielajos kalnos - nu, vismaz šogad.

5) Svētdiena - Rustavi parks kļūst zaļāks un ticu, ka pēc šodienas lietus būs vēl zaļāks...

6) Svētdiena - ne tikai Rustavi ielas, bet arī parks ir atdzīvojies. Jaunās ģimenītes, pārīši, gotiņas...

7) Un, lai arī gruzīnu tantes cītīgi mēģina pieturēties pie savas pārliecības, ka martā vēl jāvalkā mēteļi un kažoki, mums, Eiropiešiem, it īpaši tiem, kas no Ziemeļeiropas, ir silti! :)

P.S. Tā visa iedvesmā tapusi arī pavasara rotu kolekcija:

Šīs būs dāvanas manām cīņu biedrenēm Gruzijā...

...bet šis man pašai, ko rotāties! Ideja aizlienēta no Orintas (lietuviešu brīvprātīgās)

Labs nāk ar gaidīšanu..

Neaprakstīšu sīkumus, tik teikšu, ka jāapbruņojas ar pamatīgu pacietības devu, ja gribi panākt, lai kaut kas tiktu publicēts nacionālajā presē :) Bet, te, lūk, ir:

Experiencing Georgia - "Georgia Today" 11.03.2011.

P.S. Un ir cerība, ka tuvākajā laikā būs arī versija gruzīnu valodā - Rustavi vietējā presē! Tad jau ziņošu :)

Divas dienas ziemā

Šī nedēļas nogale tika veltīta otra Gruzijas slēpošanas kūrorta - Bakuriani - apgūšanai. Sestdienas rītā mazliet sirreāla sajūta, jo Rustavi jau manāmas pirmās pavasara vēsmas, bet es, sapaunojusies ziemas drēbēs ar slēpēm pār plecu gaidu maršrutku pilsētas centrā. Par laimi nebiju tāda vienīgā, jo līdzi brauca arī Mērija (brīvprātīgā no Francijas). Didubes autoostā satikām pārējos cīņu biedrus  - Andri un Ilutu, un pēc kaut kā mistiska (protams) gaidīšanas, dodamies ceļā.
Pirmā stunda pavisam bez sniega, otrā - jau cerīgāka un jau pirms Bordžomi ir skaidrs, ka sniegs Gruzijas kalnos IR! Pēc 3 stundām esam pilnīgā ziemā!

Atceros, Bakuriani vasarā šķita knapi apdzīvota, bet tagad visur čum un mudž - slēpes var izīrēt ik uz stūra un par ļoti labu cenu (vidēji 10 laras = 3,5 Ls uz 24 stundām). Dažnedažādi tirgotāji un loterijas, kafejnīcas un restorāni, zirgu izjādes un sniega motocikli - visi draudzīgi sadzīvo turpat blakus. Ziemā šī ir visprecīzākā ilustrācija dziesmiņai, ko dziedāju bērnībā - pieputināti ceļi, apsnigušas mājiņas un "velk ragaviņas bērītis, sēž iekšā vectētiņš..."

Par dzīvošanu: pateicoties mūsu tūrisma aģentam Andrim :) mitinājāmies koka namiņā netālu no pilsētas centra un vienas no slēpošanas trasēm. Trīs guļamistabas, liela dzīvojamā istaba, virtuve un vannas istaba - viss patīkami silts un mūsu rīcībā uz 24 stundām par 20 larām (~7 Ls) no katra. Jāpiebilst, ka parasti cenas svārstās no 50 līdz pat 80 un 100 larām, tiesa gan tad cenā iekļautas arī vismaz 2 ēdienreizes. Taču arī ar to te problēmu nekādu - kafejnīcās un restorānos pilsētā cenas draudzīgas un atmosfēra patīkama.

Par slēpošanu: tā kā Bakuriani ieradāmies tikai ap 2iem un mūsu vidū bija arī ne pārāk pieredzējuši slēpotāji, nolēmām sestdienu pavadīt tuvākajā trasē (200 m no mūsu mājas). Īsts mācību poligons - trases salīdzinoši garas, bet ļoti lēzenas, slēpot gribētāju un atbalstītāju - daudz. Mazliet neparocīga maksāšanas sistēma pie pacēlāja, jo jāmaksā par katru uzbraucienu atsevišķi (0,50 lari = 15 sant.), kas nozīmē, ka visu laiku jāmeklē kabatā pēc monētām. Lai nu kā - mana izklaide šajā dienā bija iemācīt Mērijai slēpot. Rezultāts apmierinošs.

Svētdienas rītā devāmies uz trasi, kas atrodas 7 km ārpus pilsētas. Nobrauciens salīdzinoši garš (5 min) un patīkams, taču daži blakus-apstākļi man traucēja to izbaudīt pilnībā. Piemēram, bardaks pie pacēlāja - nekādas organizētas rindas, tikai viena vienīga spiešanās un grūstīšanās un rezultātā uzvar spēcīgākais un nekaunīgākais. 2 reizes izturēju, bet, kad parēķināju, sanāca, ka 55 minūtes aizņem stāvēšana barā un gaidīšana uz pacēlāju + uzbraukšana kalnā, bet 5 minūtes - pati slēpošana.

Burzma kalna pakājē.

Toties skats no puskalna fantastisks.

Puskalnā, ar skatu uz virsotni. Vēja dēļ trase bija slēgta.

Tajā dienā bija pamatīgs vējš, kas pat vispieredzējušāko slēpotāju grasījās nopūst no trases. Tādēļ arī todien tika pārdotas tikai vienreizējas pacēlāja biļetes, dienas abonementus netirgoja. (Informācijai 1 biļetes cena 3 lari, dienas biļete 25 lari).

Bet kompensācijai - turpat blakus trasei kafejnīcā atradu ļoti gardu karstvīnu (tas bija patiešām pārsteigums, jo Gruzijā reti kur tādu lietu pazīst), tad nu rezultātā 2 nobraucieni no kalna + labas pusdienas + 2 krūzes karstvīna = pozitīva bilance :)

Bakuriani iekarotāju komanda (no kreisās): Andris, Zane, Mērija, Iluta.