Talkošana

Franču brīvprātīgā Merie mūs visus ir burtiski ievilkusi Rustavi ekoloģisko problēmu risināšanā. Tā pagājušonedēļ jau divas reizes esam devušies ielu akcijās - vākt atkritumus Rustavi ielās, tādējādi piesaistot pilsētas iedzīvotāju uzmanību un varbūt kaut nedaudz liekot aizdomāties par "ekoloģisko katastrofu", kuru rada viņi paši.
Pirmie izgājieni ielās gan tādi tīri reklāmas nolūkos, lai gan gar ceļmalām savākts arī diezgan daudz drazu. Līdzīgas akcijas ieplānotas katru nedēļu un ceram tām piesaistīt arvien vairāk vietējo.

Mūsu zelta iznāciens pilsētas domes jeb Mērijas priekšā :)

Kas nu iekrājies pa šo laiku

Pirms ķeros pie bildēm un stāstiem, jāsaka, ka man iet labi un atpakaļ uz Latviju vēl tik drīz netaisos. Saulīte gan ir palikusi mazliet skopāka, bet dienā vēl turas ap grādiem +15 (reizēm gadās arī pavisam silts), vakaros gan jāmeklē biezā jaka, cepure un cimdi. Bet citādi – ir labi! Tā teikt, pie kā tik pa 5 ar ½ mēnešiem nepierod :)
Vispirms jau laikam būtu pieklājīgi sākt ar darba lietām. Tās tagad patiešām aizņem lielāko laiku. Šobrīd mans rūpju bērns Nr.1 ir „Georgian Youth For Europe” interneta mājas lapa (www.gye.ge), kuru „piečibinu” ik brīvu brīdi. Ar katru dienu tā paliek krāsaināka ar bildēm un stāstiem. Angliski lasošie var ievērtēt paši! Mans rūpju bērns Nr.2 – jauniešu apmaiņas projekts, kas plānots nākošā gada rudenī, bet jāiesniedz (tātad, jāuzraksta) uz 1.februāri. Un pati jaunākā rūpe – jau šajā nedēļā tiks izsākts pavisam jauns ilgtermiņa projekts ar vietējās pašvaldības atbalstu par atkritumu otrreizējās izmantošanas tēmu. Projekta laikā ieplānotas daudzas interesantas aktivitātes – jau rīt dosimies pirmajās ielu akcijās un vāksim atkritumus pilsētā (šādas akcijas būs katru nedēļu), ieplānotas arī vizītes skolās, bet decembra vidū paredzēta „atvērto durvju diena”, kad ikviens interesents varēs piedalīties diskusijās, skatīties informatīvas filmas par otrreizējo atkritumu izmantošanu, kā arī izmēģināt roku kādā no radošajām darbnīcām. Tas, manuprāt, būs visinteresantākais – izmantojot plastmasas maisiņus, kartonu, pārtikas produktu iesaiņojumu, veco apģērbu, radīsim noderīgas un sadzīvē izmantojamas lietas. Man būs tas gods būt vienai no apģērba radošās darbnīcas vadītājām. Bez šiem lielākajiem, ir vēl citi mazāki darbiņi, bet visā visumā varu teikt, ka esmu gana aizņemta.
Ir gandrīz finišējis gruzīnu valodas mācīšanās maratons, atlicis vien pēdējais tests 2. decembrī. Jāatzīst gan, ka pirms kāda mēneša „atleca” mana krievu valodas čakra un interese par gruzīnu valoda nedaudz zuda, tomēr – labs darbiņš, kas padarīts. Iemācītās lietas aizmirsusi neesmu un laiku pa laikam mēģinu iekalt galvā ko ikdienā noderīgu.
Citas aktivitātes nedēļas vidū:
Pirmdienas vienmēr sākam ar tikšanos, kurā pārrunājam pa nedēļu darāmos darbus. Pa nedēļas vidu katrs ir sados darbos – daži brīvprātīgie iet uz skolām un asistē valodas stundās, daži dodas uz sociālo centru un vada angļu valodas un sporta nodarbības… utt., bet pirmdienu un ceturtdienu vakari ir kopīgais gruzīnu deju apgūšanas laiks. Jāatzīst, ka progress jau ir manāms – katru nodarbību sākam ar iepriekš iemācītās dejas „Adžaruli” atkārtošanu un tagad jau dejojam visi kopā (pa pāriem):

...un tad mācāmies jaunus deju soļus.

Trešdienu vakari ir veltīti gastronomiskām izklaidēm. Sanākam kopā un kāda ‘profesionāļa’ virsvadībā gatavojam. Cooking club ēdienkartē bijusi jau poļu sīpolu zupa, pica, gruzīnu hinkāļi un hačapuri. Šovakar arī ieplānots kaut kas no gruzīnu virtuves, taču galvenā ideja – dalīties pieredzē un iemācīt citiem to, kā gatavošanā pats esi meistars.

Lielāki un mazāki citi interesanti notikumi:
Kādu sestdienu biju „tiesnesis” Tbilisi latviešu bariņa rīkotajā spēlē „City Rally” Vairāk par to var lasīt te http://eogeorgia.wordpress.com. Ļoti ceru, ka uz nākošo spēli savāksim komandu un paši piedalīsimies. Tas noteikti būs vēl interesantāk un aizraujošāk.

Vienā nedēļas nogalē sadomājām „iekarot” vietējo kalnu (vietējiem – pauguru) un uzrīkot foto sesiju mājas lapas bannerim. Sapulcējāmies, aizbraucām līdz Rustavi sākumam un sākām savu ceļojumu.

Šķiet, bijām izvēlējušies vienu no sarežģītākajiem ceļiem, tomēr to pievārējām un līdz mērķim tikām.

Un, lūk, rezultāts (tiesa gan tikai pus-rezultāts - galarezultāts pavisam drīz bus redzams mājas lapā):

Atpakaļceļam vajadzēja būt vieglākam, taču atkal izvēlējāmies ne to taku un beigu beigās nonācām tur, kur nonācām. Taču, lai nu kā, mājās tikām :)

Latvijas svētku nedēļā bija divi skaisti pasākumi – tikšanas un kopīga Latvijas himnas dziedāšana Gruzijas latviešu biedrībā „Ave Sol” 18. novembrī un svinīgā pieņemšana pie Latvijas vēstnieka 21. novembrī. Abi pasākumi pozitīvu mirkļu pilni – tik daudz latviski runājošu cilvēku vienuviet, ka gribot negribot tevi pārņem pamatīga patriotisma deva. (Bildes vēl jāgaida)

Vakar Gruzijā tika atzīmēta Georgoba, kas ir baznīcas svētki un arī valsts brīvdiena. Šo brīvo dienu izmantojām, lai apmeklētu Shio Mgvime - vienu no klosteriem netālu no Mchetas.

 

Tur joprojām kāds dzīvo...

Skats no lejas...

  

 Pēc pamatīga kāpiena/ rāpiena - skats no augšas...

 Kāpiena galamērķis - zvana tornis..

 ...ar fantastisku skatu piedevām.

 Atpakaļceļā krāsains Mchetas rudens

Un te jau pavisam atpakaļceļš :)

Papildus visam jau iepriekš minētajam ir satapuši daži jauni mākslas darbi:

Dāvana Elīnai dzimšanas dienā

 

Ziedojums labdarības tirdziņam Starptautiskajā cilvēku ar invaliditāti dienā, kur ietirgotie līdzekļi tiks ziedoti vietējam centram, kurā uzturas cilvēki ar invaliditāti.

Rudens noskaņas Tbilisi botāniskajā dārzā

Tā mēs atzīmējām savu 5 mēnešu būšanu šeit!

Ar vietējiem puišiem fonā :)

Salūta vietā ūdenskritumu..

Āra baseinu un dažiem viesiem...

Un, protams, Māti Gruziju! (Piedodiet par pagriezto muguru, viņai īpaši nepatīk fotografēties)

Hinkāļos

Jau kādu laiciņu ar manu jauko masierīti Nino mēģinājām vienoties par vakaru, kad viņa man varētu iemācīt gatavot īsti gruzīniskus hinkāļus. Pārcēlām, pārcēlām laiku līdz nonācām līdz šai trešdienai plkst. 5iem. Beigu beigās visā pilsētā atslēdza ūdeni, kā dēļ pasākums atlikās vēl par 2 stundām, bet līdz hinkāļu gatavošanai tikām. Jāpiemin, ka Nino ir profesionāla "hinkali lady", jo nāk no neliela ciematiņa kalnu apvidū - Tušeti, kas arī uzskatāma par hinkāļu dzimteni. Bija mums arī pašiem savs fotoreportieris (Nino meitiņa), kura darbs nu būs redzams.

Gatavas darbam. Plānā gatavot hinkāļus ar gaļu un ar sieru (man jau roka siera bļodā :))
Jāpiebilst, ka lielākā darbošanās ir tieši ap mīklu, nevis pildījumu, tādēļ bilžu no pildījuma sagatavošanas nemaz nav. Interesentiem, kuri nolēmuši paši ķerties pie hinkāļu gatavošanas (nepieaicinot mani par konsultantu) pildījumam nepieciešams: gaļas hinkāļiem - liellopa gaļa (vai 1/2 liellops, 1/2 cūka) apmēram 1/2 kg + sīpols (ja patīk, var likt arī ķiploku) + sāls pēc garšas + maltas ķimenes (2-3 tējkarotes) + zaļumi (pēc sirds patikas) + 1,5 krūzes silta ūdens. Siera hinkāļiem - rīvēts siers + sāls + 1 ola.

Svarīgākā sadaļa ir milti mīklas pagatavošanai - vajag augstākā labuma, lai mīkla sanāk stingra, bet pakļāvīga. Mīkla sastāv tikai no miltiem, sāls un ūdens. Var pielikt 1 olu. Mīkla apjoma ziņā nepieciešama tik daudz, cik daudz ir pildījums.

Kamēr es cīnos ar mīklas mīcīšanu, tikmēr Elīna klačojas ar Nino draudzeni Nino :)

Tomēr pielikām arī Elīnu pie darba - top sākums hinkāļu mīklas "ādiņām"

Tiek apgūts īpašais paņēmiens, kā mīkla nedaudz jāsaplacina

Te mazliet no procesa...

Un te latviešu pirkstiņi mērojas meistarībā :)

Tālāk katrs mīklas kriksis cītīgi jāizveltnē. Īpaši jācenšas, lai apļa vidus būtu biezāks, bet malas plānākas

Un te jau top pirmā hinkāļa kleitiņa!

Man kā rokdarbniecei sanāca tīri veiksmīgi! Jāatzīstas gan, ka pirmais hinkālis būtu aizgājis nebūtībā, ja Nino nepaspētu to izglābt. Gaļai klāt pielietais ūdens veido buljonu, kurš veikli jāiecakina mīklā, citādi aiztek pa galdu! Ar sieru gāja vieglāk, jo nebija nekas, kas varētu "aizmukt".

Lūk rezultāts

Kad veicamās darbības skaidras, sākās konveijera hinkāļu ražotne

Un te jau pirmā porcija dodas uz katlu. "Zaļi" hinkāļi jāmet katlā vārošā ūdenī...

... tad īpaši jāiešūpo, lai nesalīp...

...un, kad ūdens atkal sāk burbuļot, jāvāra vēl 6 minūtes

Skaistākais mirklis - ražas novākšana

Un karsti kūpoši hinkāļi uz galda! Mmmm! Pavisam cita lieta, nekā restorānā! Nino jau brīdināja, ka tagad restorāna hinkāļus vairs nemaz negribēsies :)

Mūsu radošā brigāde (es aiz kadra)

Un te mūsu paparaci! :)

Ir vēl daži mazmazītiņi knifiņi, taču tos pagaidām paturēšu noslēpumā, lai ir iemesls man uzjautāt!

Ciemos pie Staļina

Sestdien bija ieplānots City Rally, taču tas nejaukā lietus dēļ tika pārcelts uz nākošo sestdienu (ar cerību, ka lietus nebūs). Sestdienas vakars aizritēja krāmējot skapjos mantas, taču izdomājām, ka svētdienu, turoties pie tradīcijām, jāizmanto kādam feinam izbraukumam. Ilgi jādomā nebija, lai lektu maršrutkā un dotos uz Gori apciemot Staļinu.
Pati pilsētiņa - lai arī platības ziņā mazāka par Rustavi, tomēr izskatās dzīvāka un darbīgāka. Te, kā visur, savas pēdas atstājusi Padomju savienības radītā iekārta, taču Gori piemīt savs šarms:

 

 

 

Te apmaldīties ir grūti. Sekojot intuīcijai nonācām pie Staļina muzeja. Šajā bildē Staļina dzimtā māja.

 Muzeja ēka nav pagadījusies nevienā bildē, bet jāatzīst, ka tā ir milzīga un varen iespaidīga. Tur starp neskaitāmajām gleznām un vāzēm ar Staļina portretu varēja redzēt arī Staļina pīpes un skūšanās komplektu! Te man viena kopbilde ar namatēvu.

Staļina privātais vilciena vagons ar vairākām guļamistabām, virtuvi un konferenču zāli.

Staļina apartamenti un kabinets vagonā. Kundzīte muzejā ar mums veiksmīgi izspēlēja savu kroņa gājienu - palūrēja pa lodziņu un teica - parasti jau tā nevar, bet priekš jums, meitenes... atļaušu jums apsēsties Staļina krēslā! :)

Gori cietoksnis - jāatzīst, ka tā ir viena no celtnēm, kas piešķir šai pilsētai nedaudz majestātisku nokrāsu

Skats no augšas

Atpakaļceļā caur aitu ganāmpulku

Tematiskās uzkodas tirgus kafetērijā, kas, visticamāk te bijusi arī Staļina laikā :)