Kaimiņos

Kāds laiciņš gan jau pagājis, bet šis stāsts vēl neizstāstīts:

15. janvāra rītā, kad Jānis iesēdināts lidmašīnā, labākās zāles pret vientulību un garlaicību – mesties iekšā jaunos piedzīvojumos. Tad nu beidzot tika īstenots labu laiku atpakaļ plānotais brauciens uz Armēniju apciemot Kristīni un pamāt ardievas Anai.
2 stundas līdz robežai, vīza par 10$ un esam Armēnijā. Pa lielam atšķirība gandrīz nejūtama – daba pat ļoti līdzīga, cilvēki arī, vienīgi valoda pavisam cita un mums neizburtojama. Vēl 2 stundas (pa vidu vēl kebabs armēņu gaumē un pirmais konjaka malks) un esam galamērķī – Vanadzorā jeb Kirivakānā, kur Kristīne godam pavadījusi pusi sava EVS laika.
Kā beigās noskaidrojām, Vanadzora ir trešā lielākā Armēnijas pilsēta (bet pēc lielpilsētas nebūt neizskatās), nedaudz apsnigušu kalnu ielenkta, jo te nedaudz vēsāk, kā Gruzijā. Neliela ekskursija pa pilsētu, bet mājupceļā tirgū sagādājam visu, lai Armēnijā dzīvojošos draugus pacienātu ar kārtīgu, gruzīnisku lobio (pupiņu biezzupu).

 Veca, maza, smuka Armēņu baznīciņa Vanadzorā.

Turpat arī kapsēta ar fantastiskiem mākslas darbiem kā šis...

Un kalni nemitīgi fonā...

Vakarā vēl tiku pie Katanas spēlēšanas - jāatzīst, ka tā gan bija līdz šim garākā Katanas spēle (3,5 stundas), nevinnēju, bet pārējie spēlētāji (amerikāņu brīvprātīgie) bija manāmi apvienojušies koalīcijā pret mani - eiropieti. Bet nekas, gan jau tas vel nebija pēdējais Katanas mačs! :P
Pēc dažām miega stundām un pagara rīta cēliena devāmies uz galvaspilsētu. 2 stundas skaistu Armēnijas dabas skatu un esam Erevāna. Diemžēl diena pagadījusies mākoņaina un Ararats mūsu acīm slēpjas. Izrādās, kalns jau sen vairs nav Armēnijas teritorijā, bet tik un tā ir un paliks Armēnijas lepnums, turklāt, ja redzi Ararata virsotni, tas nozīmē 10 gadus laimes. Tad nu, lai nodrošinātu sev 10 laimīgus gadus, nākošreiz, pirms braukšu uz Armēniju, kārtīgi izpētīšu laika prognozes! :) Taču tur tik un tā ir daudz labu lietu, ko redzēt:

Lielākā Erevānas baznīca - starp citu, Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kura ieviesa kristietību, bet mans novērojums - Armēnijā baznīcu ir mazāk, nekā, piemēram, Gruzijā.

Mazākā un viena no vecākajām Erevānas baznīcām.

Panorāmiskais skats uz pilsētu.

Lēcošie zirgi - ja Gruzijā visi karaļi, vadoņi un zirgi stāv puslīdz mierīgi, tad Armēnijā visi ir tādā kā lidojumā.

Mākslīgais skaistums, bet gana iespaidīgs un tūristus pievilnošs - kaskādes. Katrā stāvā cita interpretācija par Armēnijas simboliem - granātābolu un putnu (visbiežāk ērgli vai pāvu). Granātābols - ģimenes un mūžības simbols, jo tā 365 sēkliņas (gads un turpinājums) ir cieši sakļāvušās kopā (kā ģimene), ka augli var sist un dauzīt, bet nekas nespēj to sadragāt. Putns, savukārt, ir brīvības simbols un parādās ļoti daudzos rotājumos.

Vakara noslēgums ārā Kalumet, un, lai cik dīvaini nebūtu, pirmais cilvēks, ko tajā satiekam ir Janas kaimiņiene Tbilisi! :) Viennozīmīgi jauka vieta ar labu tēju ar konjaku!

Pēc nakts EVS mājā Erevānā, brokastīs nomēģinām lahmadzūru - izskatās pēc picas, garšo arī līdzīgi (armēņu lavaš ar malto gaļu un sieru), ļoti labs. Jāpiemin gan arī mana pirmā pieredze ar armēņu virtuvi - noprovēju maconi (jogurta) zupu ar rīsiem, ko te dēvē par spas. Mani gan mēģināja pārliecināt, ka šī neesot labākā zupas versija, kas pieejama, bet es laikam negribu zināt, kā garšo pārējās :). Bet konditorejas izstrādājumi te ir labi!

Nedaudz no ornamentiem. Šī patiesībā ir ieeja žāvēto augļu paradīzē - tirgū. Mmmm, nu tas gan ir kaut kas. Nesaprotu, kā manā fotoaparātā nav neviena bilde ar to krāšņumu, kas sagaida ieejot pa šīm durvīm (varbūt vienkārši biju pārāk lielā šokā), bet tur var dabūt visu, ko vien kāds ir iedomājies ižžāvēt - sākot ar bumbieriem, persikiem un arbūziem un beidzot ar tomātiem un baklažāniem. Ķirši pildīti ar mandelēm, vīģes pildītas ar valriekstiem, armēņu čurčellas... nu jā, kā jau teicu, paradīze!

Zilā mošeja. Iekšā telpās gan netikām, bet arī ar parka un fasāde apskati pietika, lai gribētos citēt Janu - šī skaistuma dēļ vien varētu mainīt reliģiju, jo tādā skaistumā ir prieks lūgt!

No mošejas pie Armēņu Vatikāna - lielākā un svarīgākā baznīcu kompleksa...

Kur, protams, neiztikt bez pižiku tusiņa :)

 

No ārpuses un iekšpuses. Savādi, ka valstīs, kas atrodas tepat kaimiņos tomēr ir tik atšķirīga baznīcu kultūra. Kaut vai tas, ka Armēnijā baznīcās ir soli, sienas nav apgleznotas ar svētbildēm un no baznīcas ārā obligāti jāiet ar muguru pa priekšu, jo Dievam nedrīkst uzgriezt muguru!

Komandas foto - kā jau Kristīne teica, esam nedaudz par krāsainu šai valstij, bet nu neko darīt, būs tādas vien jāpieņem :)

Bez visa te aprakstītā bijām vietā, ko sauc par vernisāžu - būtībā lielā suvenīru tirgū. Un jāatzīst, ka par tūristiem un suvenīriem te domā vairāk, nekā Gruzijā. Lai nu kā, pēc Kristīnes teiktā, trijās dienās paspējām redzēt visu, ko vien trijās dienās var redzēt, taču tagad aizvien iespējamāka šķiet doma, ka šī nebūt nebija pēdējā reize, kad esmu Armēnijā... Un galu galā, man taču vajag tos 10 gadus laimes!