Sazamtro minda, ahla! jeb krikumi no Skautu nometnes Nr.2

No nometnes atgriezāmies aizvakar, bet jāatzīst, ka šīs divas dienas pagāja, lai atkal pierastu pie sutīgā un smacīgā Rustavi gaisa, regulāras dušas (nevis upītes) un tualetes, kurā aiz sevis jānorauj ūdens (: Bet, ja nopietni, tad šajās astoņās dienās ir pamatīgi uzlādētas baterijas ar saules enerģiju – tā, starp citu, redzama arī uz manas ādas un saelpots tik daudz kalnu gaisa, cik nu latvieša plaušas spēj ņemt pretī.
Lai arī pirmās nometnes dienas bija vēsas un lietainas, tieši mūsu organizētajā starpkultūru dienā spīdēja saule un visi ~ 70 nometnes dalībnieki paklausīgi soļoja poļu polonēzi un leca latviešu un lietuviešu dančus, dungoja latviešu tautasdziesmas un pacietīgi vingrināja pirkstus vainagu pīšanā un ornamentu taisīšanā. Lūk, daži kadri:

Poļu polonēze ar nedaudz gruzīnisku piesitienu

Cūka driķos – viennozīmīgi iecienītākais latviešu „gabals”

Meitenes vainagu pīšanas procesā

..un vainadziņu valkātāji (:

Diemžēl pašā vakarā mūs pārsteidza lietus un dejas un dziesmas ap ugunskuru izpalika. Taču latviešu rotaļa „Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te” tik un tā tika izdziedāta un izdancota (turklāt ļoti precīzi un gandrīz latviski) kādā no nākošajiem vakariem. Pluss pārējā laikā, ik pa brīdim pretī nāca kāds klusais dungotājs.
Šoreiz pārgājiena diena bija stipri vien vieglāka, jo saulīte necepināja tik ļoti, kā pirmajā reizē, varbūt piepalīdzēja arī mūsu aizvien augošā meistarība.

Voluntieru kopbilde

Absolūtā kopbilde

Šķiet, atkal nav nevienas bildes ar kartupeļu mizošanu, jo tas arī šoreiz bija viens no galvenajiem brīvprātīgo pienākumiem. Pēdējās dienās pat bijām tik ļoti atpūtušies, ka lūdzāmies pavārītei, lai uztic kādu darbiņu virtuvē un labākie kartupeļu mizojamie naži tika izķerti dažās sekundēs.
Nu jā, un kā iespējams nojaust no jau iepriekš rakstītā, pārējais laiks bija brīvs – saulei, peldēm, atpūtai. Te viens no mirkļiem – šāds skats uz nometnes vietu paveras pēc ~ 20 min gara kāpiena kalnā pa līkumotu un pamatīgi izskalotu ceļu (apbrīnoju cilvēkus, kuri te mēģina izbraukt ar transportu). Bet ir tā vērts:

(Zilais punktiņš tālumā ir mūsu nometnes ēdamzāle)

Vēl kāds skaistums – pilnmēness. Viens atgadījums – vakars, tumšs, visi skatās nometnes filmu, pēc filmas tiek doti norādījumi nakts spēlei, protams, gruzīniski. Mēs, neko nesaprotot, apgriežam krēslus uz otru pusi, jo tur aiz kalna tik tikko parādījies mēness stūrītis, un mierīgi skatāmies savu kino. Pēc brītiņa visi sāk vākt nost krēslus, gatavotie spēlei, bet mēs mierīgi sēžam līdz paliekam vienīgās. Tā sēžam vēl kādu laiciņu, kad kāds no gruzīniem tomēr izdomā pienākt un apvaicāties, kas te notiek. Parādam ar pirkstu uz mēnesi, bet reakcija nekāda… paiet ½ minūte, kad atskan „Ooo!” – izrādās, cilvēks nebija pamanījis ar pirmo skatīšanās reizi (:

Priekšpēdējais vakars – vakars, kad patiešām sajutos kā nometnē (tovakar, starp citu, izskanēja tā latviešu rotaļa), jo tika iededzināts ugunskurs, dziedātas dziesmas un spēlēta ģitāra. Un tik laba sajūta!

Pēdējais vakars – Eiropā slavenās grupas „Kriči, kriči” uzstāšanās. Pēdējā vakarā bija pasākums ar jauniešu gatavotiem priekšnesumiem. Nolēmām, ka arī brīvprātīgo komandai tajā jāpiedalās un iemācījāmies (vismaz centāmies apgūt) bērnu dārzā dziedamu dziesmiņu gruzīnu valodā, jo paši vēl kā bērnu dārza audzēkņi, ja runājam par gruzīnu valodu. Ovācijas bija grandiozas!

Pasaules slavenā grupa "Kriči, kriči" ar menedžeri Dato (otrais no labās - melnākais) pirms uzstāšanās

Un vēl par arbūziem – tagad tie ir izcili gardi un saldi. Arī nometnē laiku pa laikam tikām pie tā labuma. Bet pats svarīgākais – iemācījām poļu meiteni Kalīnu pastāvēt par savām tiesībām un pieprasīt arbūzu katru vakaru. Tādēļ arī viens no viņas dzīvē svarīgākajiem teikumiem: Sazamtro minda, ahla! (Arbūzu gribu, ātri!) + papildus grūtības pakāpei ir jāzina, pie kā iet un šo cēlo teikumu izrunāt, lai tiešām pie kārotā tiktu! (:

Mirklis starp..

Šodien ir pirmā no divām brīvajām dienām, ko lielākoties veltīt atpūtai, jo jau trešdien atkal ar pilnu sparu jāmetas iekšā piedzīvojumos, jo sāksies otrā skautu nometne.
Pirmā jūlija puse ir aizlidojusi vēja spārniem – intensīvās valodas apmācības noslēgums (tagad mums vasaras brīvlaiks un valodas mācīšanās atsāksies septembrī, bet līdz tam vēl jāiegaumē vairāk kā 1000 uzdoto vārdiņu), tad piecas dienas pirmajā skautu nometnē, ½ dienas atpūta un jau brauciens uz Bakuriāni, kur notika atbraukšanas apmācības. Visam pa vidu – mūsu komandai ir pievienojušies vēl 2 biedri – puisis no Igaunijas vārdā Viljer (bet to izrunāt pareizi ir tik sarežģīti, ka mēs viņu saucam vienkārši Villi) un meitene no Polijas vārdā Kalīna (te ar izrunu problēmu nav). Tā nu tagad piecatā dalām lielo māju un sākam gudrot tīrīšanas grafikus un iekšējos noteiktumus (:
Bet ko nu tur daudz par sadzīvi, labāk nedaudz pastāstīšu par to, kā gāja pirmajā skautu nometnē:
Tātad nometne bija paredzēta bērniem/ jauniešiem vecumā līdz 16 gadiem, tā notika Madanuli apgabalā (tuvāk pie Armēnijas robežas), kopā 8 dienas, no kurām mēs piedalījāmies piecās.
Iesākumā, protams, gruzīniska pulcēšanās un dalīšanās pa autobusiem – joprojām nesaprotu, kā 50 bērni + viņu somas iespiedās 3 padsmitvietīgos mikroautobusos, bet, lai nu kā, pēc 2 stundu brauciena ar mistisku kaut kā gaidīšanu un tutas ogu ēšanu pa vidu, laimīgi jau lēcām ārā no autobusiem. Nākošais šociņš – tiltiņš, kas ved pār upi uz nometnes vietu.. Latvijā es uz šāda tilta savu kāju nespertu, bet te mierīgi cilpo bērni, tiek stiepti arbūzi un kartupeļu maisi bez mazākajām problēmām. Es gan to katru reizi šķērsoju pamatīgi iekrampējusies tilta margās un klusībā pie sevis atkārtojot, kur likt rokas, kur kājas, ja nu kaut kas plīst un lūzt.

Lūk arī viņš - bildē varbūt neizskatās tik iespaidīgi, bet dabā ir pat ļoti baiss.

Pati nometnes vieta – tāda miniatūra idille. Ieleja, apkārt kalni, svaigs gaiss, garām tek kalnu upe, ir jūtama atšķirība starp dienu un nakti (vakarā jāmeklē garās bikses un jaka, nevis kā jau bija ierasts pilsētā – cauru diennakti vari skriet ar vienu un to pašu mugurā).

Mūsu galvenais uzdevums bija palīdzēt virtuvē, ja nepieciešams, un asistēt kādas spēles organizēšanā, pārējā laikā galvenais pienākums – pigmentu ķeršana un peldēšanās, jeb precīzāk – sēdēšana upīte. Taču bija arī viena lielā darba diena, kad visas dienas garumā nometnes programmu vadījām mēs – brīvprātīgie. Diemžēl neviena bilde no šīs dienas īsti nav, jo visu laiku skrējām un organizējām, nebija laika domāt par fotografēšanu, bet visam vajadzētu būt iemūžinātam video. Lai nu kā, šajā dienā mēģinājām parādīt, mūsuprāt, spilgtākos no Baltijas tradicionālajiem svētkiem – Jāņus. Tad nu no rīta dalījāmies 4 darbnīcās, kur katrā varēja apgūt kādu ar gatavošanos svētiem saistītu lietu – pīt ziedu vainagus, cept „žagariņus”, siet sieru, mācīties dejas un tautasdziesmas. Pēc pusdienām noskaidrojām spēcīgāko un veiklāko „Jāni” (vai Jonasu) un precīzāko „Līgu” (vai Ladu). Puišiem noorganizējām meiteņu nešanas sacensības, meitenēm – vainadziņu mešanas sacensības. Bet pašā vakarā pēc pusdienām – lielā demonstrēšana, ko nu pa dienu sadarījuši un samācījušies. Jāatzīst, ka gruzīnu bērni pārsteidzoši labi tika galā gan ar latviešu tautas dejām, gan ielocīja mēli dziesmās, jo dziedāšana un dejošana šajā valstī ir svēta lieta. Arī vainagi sanāca skaistu sakaistie un daļa „žagariņu” bija tik gardi, ka nemaz nesagaidīja vakaru! (:
Pēc mūsu vadītās dienas sekoja vēl kāds piedzīvojums – pārgājiens. Devāmies uz ~ 8 km attālu vietu, kur atrodas Gruzijā vecākais zvanu tornis un no 13.gs saglabājusies baznīca. Gājiens, protams, nogurdinošs, bet joprojām dziesmu un smieklu pilns. Bērni ar lielu sajūsmu mums mācīja dažādus vārdus savā valodā, bet dažkārt gribējās vien paklusēt un paskatīties apkārt…

Vecākais "dzīvais" zvana tornis.

Pēdējo dienu nometnē aizvadījām darot savas iemīļotākās lietas – sēžot upītē un sauļojoties (:

Tā izpaužas sēdēšana upītē :)

Un nepaguvām ne atgūties no nometnes, kad jau sēdējām busiņā un bijām ceļā uz Bakuriāni – kūrortpilsētiņu kalnos, kur jaukā viesnīciņā notika tā sauktās atbraukšanas (on-arrival) apmācības. Negarlaikošu jūs ar to, kādas gudrības te iemācījāmies, bet daži mirkļi no pastaigas pirmajā vakarā un zirgu izjādes, lūk, še:

Skats pa logu uz slēpošanas trasi.

Es uz Bakuriani fona.

Un te mans jaunais draugs Miška.

Bilžu protams ir vēl daudz un dikti, bet kaut ko pietaupīšu arī mājās rādīšanai! Rīt vēl brīvdiena – jāpiestrādā pie mūsu vadāmās dienas nometnē un tad jau atkal prom uz paradīzes stūrīti - skautu nometni Nr.2! (:

Labākā skolniece :)

Skaļi teikts, bet tādu titulu man un lietuviešu meitenei Orintai iedalīja mūsu valodas skolotāja pēc pirmā lielā pārbaudes darba. Un kopīga atzīmēšana pēc labi padarīta darba. Tā mana skolotāja Teo.

 

Tagad godam nopelnīta 2 mēnešu atpūta, bet mājasdarbs līdz septembrim - daudz, daudz jaunu vārdiņu, kas jāapgūst un jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas runāt!

Mēnesis riņķī

Tā vai citādi, bet mēnesis, kopš dzīvojos pa Kaukāzu, ir pagājis! Nekādus kopsavilkumus un citādus atskaites brīnumus gan negatavošu. Šobrīd daudz darba pie nometņu plānošanas un sestdienas rītā jau jādodas kalnos :) Bet līdz tam gribēju vien nedaudz aprakstīt pagājušo sestdienu Tbilisi:
Tad nu kā jau pie sestdienas (visu svētdienu pēc tam gan mācījāmies, jo pirmdien bija Gruzīnu valodas kontroldarbs) devāmies uz lielpilsētu. Dienas plānā Gruzijas etnogrāfiskā muzeja apmeklējums, jo pirmoreiz, kad uz to devāmies, muzeju pēc 1/2 stundas gatavojās slēgt. Bet šoreiz bijām gana laicīgi, lai visu skatāmo varētu izstaigāt un aplūkot. Nekādi fantastiskie atklājumi gan nebija, bet interesanti paskatīties uz dažādajiem radošajiem piegājieniem lietām un vietām.

Bagātnieku māja. Tajā ir 3 istabas un pagalmā atrodas vēl viena ēka - virtuve. Nabadzīgo ļaužu miteklis ir viena vienīga telpa, pa vidu ugunskurs, gar malām "guļamvagons":

Pieliekamais. Forma tāda, lai žurkas netiek klāt kukurūzai!

Te Elīna apgūst vīna mucu mazgāšanas mākslu. Kārtējo reizi protams neatceros, kā sauca vīna mucas, bet tās ir daudz un dažādos tilpumos. Iepriekšējā bildē blakus pieliekamajam var redzēt, ka tā izskatās virs zemes. Šādas krūkas (arī vairāku tonnu tilpumā) rok zemē (šajā bildē redzamas 5 gab.) un glabā vīnu. Gadoties, ka no lielā spiediena muca pārplīst un vīns sāk sūkties ārā no zemes. Tad nu gan neko citu nevar darīt kā rakt mucu ārā un likt vietā jaunu, bet vīns protams pa galam.

Šis bija fantastiskākais izgudrojums - gruzīnu pamperi! Koka puļķītis, kas nedaudz atgādina pīpi, bet zem šūpulīša piesiets māla trauciņš "notekūdeņiem". Puisīšiem ar mazāku caurumiņu, meitenītēm - lielāku! Un nekādas autiņu mazgāšanas! Lūk, radoša pieeja! :)

Un šeit pati namamāte savos apartamentos :) Skaistākā no senajām celtnēm ar neaprakstāmi interesantu skursteni. Bet to diemžēl neizdevās iebildēt, jābrauc un jāskatās pašiem!

Pēc šādas pamatīgas un izglītojošas pastaigas pagātnē devāmies un pavisam neapstrīdamu tagadni - atrakciju parku kalnā pie televīzijas torņa.

Tāda ir ieeja atrakciju un atpūtas parkā. Jāatzīst, ka Disnejam ir stingri labāka gaume, bet ģimeņu ar bērniem te pa pilnam - skrien, lec, peldas, brauc ar karuseļiem un citādi izklaidējas. Vienīgais, kas man no šī parka tā pa īstam iekrita atmiņā ir "Ābeles strūklaka", kur ik pa laikam kāds jaunlaulāto pārītis pagrozās un pabildējas. Šī vispār ir kāzinieku ļoti iecienīta vieta, šim nolūkam pat speciāli uzcelta mājiņa ar altāri.

Tātad - strūklaka. Un vēl skats, kas paveras uz pilsētu:

Ceļu lejā no kalna mērojām kājām - nākošajā dienā šīs negribēja īsti klausīt, bet te lūk vēl 2 stop-kadri puskalnā pie sliedītēm:

Tā, lūk, paiet manas days (citēts pēc Ufo)

Šis ieraksts veltīts tiem, kuri ļoti satraucas, vai tik man nav pārāk daudz brīva laika un vai tik es te nepalaižos slinkumā. Varu jūs nomierināt - esmu diezgan aizņemta un līdz šim pat nav īsti sanācis laika paceļot. Tā kā tas viss vēl priekšā, bet mazliet konkrētāk par to, ko tad es īsti daru:
Sākšu ar šobrīd pašu intensīvāko nodarbi - valodas apmācībām. Tātad cītīgi mācos gruzīnu valodu 3X nedēļā + pārējā laikā cītīgi pildu uzdotos mājas darbus un praktizējos. Nepilnu 3 nedēļu laikā esmu apguvusi alfabētu, spēju saburtot un daļēji pat izrunāt ~ 150 - 200 vārdus. Māku sasveicināties, iepazīties, noskaidrot, kā sauc visus ģimenes locekļus, noskaidrot, kur kurš dzīvo, cik vecs un kad dzimis. Pēdējās nodarbībās ielauzījos arī viņu skaitīšanas sistēmā un diezgan pārliecinoši varu iepirkties veikalā piena produktu stendā (tur pārdevējai ir pacietība mani uzklausīt un 5X atkārtot, cik kas maksā). Progresam divas bildes:

Mani pirmie soļi gruzīnu valodā - alfabēts, "zirga" burti un daži samocīti teikumi.

Mājas darbs uz vakardienas nodarbību - stāsts par savu ģimeni ~ 100 vārdu garumā + garais dialogs + daudz gramatikas + pirmās atzīmes. Rīt vēl atkārtosim un pirmdien būs kontroldarbs par visu iepriekš apgūto.

Tālāk - darbs Skautu mājā. Tur uzturos otrdienās un ceturtdienās, kad nav valodas nodarbība. Strādājam katrs pie sava jauniešu apmaiņas projekta. Sākot no idejas līdz reālam izrakstītam un iesniedzamam projektam. Mans būs saistīts ar jauniešu nodarbinātību un brīvprātīgo darbu. Detaļās neizplūdīšu, kad būs īstais laiks, tad uzzināsiet :)

Mūsu kabinetiņš un tā radošā atmosfēra.

Un pa vidu abām šīm lietām - te teikt brīvajā laikā, mums ir uzticēts no A līdz Z izplānot vienu dienu skautu nometnēs. Nolēmām viņiem iemācīt kaut ko no mūsu tradīcijām un sarīkosim Līgosvētku dienu īsti latviski lietuviskā garā. Sākot ar vainagu pīšanu, siera siešanu, dziesmu un deju mācīšanos un beidzot ar ugunskuru, mielastu un kopīgu dziedāšanu un dejošanu. No šī procesa bilžu gan nav, bet kā tas viss būs izdevies, par to gan noteikti vēl dzirdēsiet.
Nu tā lūk kopumā. Par bezdarbību sūdzēties nepavisam nevaru. Nedēļa ir pārpārēm aizpildīta, bet nedēļas nogales pagaidām izmantojam Tbilisi iepazīšanai. Kad apniks arī tā, tad domāsim par tālākiem braucieniem :)