Lai arī pirmās nometnes dienas bija vēsas un lietainas, tieši mūsu organizētajā starpkultūru dienā spīdēja saule un visi ~ 70 nometnes dalībnieki paklausīgi soļoja poļu polonēzi un leca latviešu un lietuviešu dančus, dungoja latviešu tautasdziesmas un pacietīgi vingrināja pirkstus vainagu pīšanā un ornamentu taisīšanā. Lūk, daži kadri:
Meitenes vainagu pīšanas procesā
..un vainadziņu valkātāji (:
Diemžēl pašā vakarā mūs pārsteidza lietus un dejas un dziesmas ap ugunskuru izpalika. Taču latviešu rotaļa „Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te” tik un tā tika izdziedāta un izdancota (turklāt ļoti precīzi un gandrīz latviski) kādā no nākošajiem vakariem. Pluss pārējā laikā, ik pa brīdim pretī nāca kāds klusais dungotājs.
Šoreiz pārgājiena diena bija stipri vien vieglāka, jo saulīte necepināja tik ļoti, kā pirmajā reizē, varbūt piepalīdzēja arī mūsu aizvien augošā meistarība.
Šķiet, atkal nav nevienas bildes ar kartupeļu mizošanu, jo tas arī šoreiz bija viens no galvenajiem brīvprātīgo pienākumiem. Pēdējās dienās pat bijām tik ļoti atpūtušies, ka lūdzāmies pavārītei, lai uztic kādu darbiņu virtuvē un labākie kartupeļu mizojamie naži tika izķerti dažās sekundēs.
Nu jā, un kā iespējams nojaust no jau iepriekš rakstītā, pārējais laiks bija brīvs – saulei, peldēm, atpūtai. Te viens no mirkļiem – šāds skats uz nometnes vietu paveras pēc ~ 20 min gara kāpiena kalnā pa līkumotu un pamatīgi izskalotu ceļu (apbrīnoju cilvēkus, kuri te mēģina izbraukt ar transportu). Bet ir tā vērts:
Vēl kāds skaistums – pilnmēness. Viens atgadījums – vakars, tumšs, visi skatās nometnes filmu, pēc filmas tiek doti norādījumi nakts spēlei, protams, gruzīniski. Mēs, neko nesaprotot, apgriežam krēslus uz otru pusi, jo tur aiz kalna tik tikko parādījies mēness stūrītis, un mierīgi skatāmies savu kino. Pēc brītiņa visi sāk vākt nost krēslus, gatavotie spēlei, bet mēs mierīgi sēžam līdz paliekam vienīgās. Tā sēžam vēl kādu laiciņu, kad kāds no gruzīniem tomēr izdomā pienākt un apvaicāties, kas te notiek. Parādam ar pirkstu uz mēnesi, bet reakcija nekāda… paiet ½ minūte, kad atskan „Ooo!” – izrādās, cilvēks nebija pamanījis ar pirmo skatīšanās reizi (:
Priekšpēdējais vakars – vakars, kad patiešām sajutos kā nometnē (tovakar, starp citu, izskanēja tā latviešu rotaļa), jo tika iededzināts ugunskurs, dziedātas dziesmas un spēlēta ģitāra. Un tik laba sajūta!
Pēdējais vakars – Eiropā slavenās grupas „Kriči, kriči” uzstāšanās. Pēdējā vakarā bija pasākums ar jauniešu gatavotiem priekšnesumiem. Nolēmām, ka arī brīvprātīgo komandai tajā jāpiedalās un iemācījāmies (vismaz centāmies apgūt) bērnu dārzā dziedamu dziesmiņu gruzīnu valodā, jo paši vēl kā bērnu dārza audzēkņi, ja runājam par gruzīnu valodu. Ovācijas bija grandiozas!
Un vēl par arbūziem – tagad tie ir izcili gardi un saldi. Arī nometnē laiku pa laikam tikām pie tā labuma. Bet pats svarīgākais – iemācījām poļu meiteni Kalīnu pastāvēt par savām tiesībām un pieprasīt arbūzu katru vakaru. Tādēļ arī viens no viņas dzīvē svarīgākajiem teikumiem: Sazamtro minda, ahla! (Arbūzu gribu, ātri!) + papildus grūtības pakāpei ir jāzina, pie kā iet un šo cēlo teikumu izrunāt, lai tiešām pie kārotā tiktu! (:
arbūzi....es arī gribētu tagad vienu! ahla!!! :)
AtbildētDzēstĶer! (())
AtbildētDzēst