Divas dienas ziemā

Šī nedēļas nogale tika veltīta otra Gruzijas slēpošanas kūrorta - Bakuriani - apgūšanai. Sestdienas rītā mazliet sirreāla sajūta, jo Rustavi jau manāmas pirmās pavasara vēsmas, bet es, sapaunojusies ziemas drēbēs ar slēpēm pār plecu gaidu maršrutku pilsētas centrā. Par laimi nebiju tāda vienīgā, jo līdzi brauca arī Mērija (brīvprātīgā no Francijas). Didubes autoostā satikām pārējos cīņu biedrus  - Andri un Ilutu, un pēc kaut kā mistiska (protams) gaidīšanas, dodamies ceļā.
Pirmā stunda pavisam bez sniega, otrā - jau cerīgāka un jau pirms Bordžomi ir skaidrs, ka sniegs Gruzijas kalnos IR! Pēc 3 stundām esam pilnīgā ziemā!

Atceros, Bakuriani vasarā šķita knapi apdzīvota, bet tagad visur čum un mudž - slēpes var izīrēt ik uz stūra un par ļoti labu cenu (vidēji 10 laras = 3,5 Ls uz 24 stundām). Dažnedažādi tirgotāji un loterijas, kafejnīcas un restorāni, zirgu izjādes un sniega motocikli - visi draudzīgi sadzīvo turpat blakus. Ziemā šī ir visprecīzākā ilustrācija dziesmiņai, ko dziedāju bērnībā - pieputināti ceļi, apsnigušas mājiņas un "velk ragaviņas bērītis, sēž iekšā vectētiņš..."

Par dzīvošanu: pateicoties mūsu tūrisma aģentam Andrim :) mitinājāmies koka namiņā netālu no pilsētas centra un vienas no slēpošanas trasēm. Trīs guļamistabas, liela dzīvojamā istaba, virtuve un vannas istaba - viss patīkami silts un mūsu rīcībā uz 24 stundām par 20 larām (~7 Ls) no katra. Jāpiebilst, ka parasti cenas svārstās no 50 līdz pat 80 un 100 larām, tiesa gan tad cenā iekļautas arī vismaz 2 ēdienreizes. Taču arī ar to te problēmu nekādu - kafejnīcās un restorānos pilsētā cenas draudzīgas un atmosfēra patīkama.

Par slēpošanu: tā kā Bakuriani ieradāmies tikai ap 2iem un mūsu vidū bija arī ne pārāk pieredzējuši slēpotāji, nolēmām sestdienu pavadīt tuvākajā trasē (200 m no mūsu mājas). Īsts mācību poligons - trases salīdzinoši garas, bet ļoti lēzenas, slēpot gribētāju un atbalstītāju - daudz. Mazliet neparocīga maksāšanas sistēma pie pacēlāja, jo jāmaksā par katru uzbraucienu atsevišķi (0,50 lari = 15 sant.), kas nozīmē, ka visu laiku jāmeklē kabatā pēc monētām. Lai nu kā - mana izklaide šajā dienā bija iemācīt Mērijai slēpot. Rezultāts apmierinošs.

Svētdienas rītā devāmies uz trasi, kas atrodas 7 km ārpus pilsētas. Nobrauciens salīdzinoši garš (5 min) un patīkams, taču daži blakus-apstākļi man traucēja to izbaudīt pilnībā. Piemēram, bardaks pie pacēlāja - nekādas organizētas rindas, tikai viena vienīga spiešanās un grūstīšanās un rezultātā uzvar spēcīgākais un nekaunīgākais. 2 reizes izturēju, bet, kad parēķināju, sanāca, ka 55 minūtes aizņem stāvēšana barā un gaidīšana uz pacēlāju + uzbraukšana kalnā, bet 5 minūtes - pati slēpošana.

Burzma kalna pakājē.

Toties skats no puskalna fantastisks.

Puskalnā, ar skatu uz virsotni. Vēja dēļ trase bija slēgta.

Tajā dienā bija pamatīgs vējš, kas pat vispieredzējušāko slēpotāju grasījās nopūst no trases. Tādēļ arī todien tika pārdotas tikai vienreizējas pacēlāja biļetes, dienas abonementus netirgoja. (Informācijai 1 biļetes cena 3 lari, dienas biļete 25 lari).

Bet kompensācijai - turpat blakus trasei kafejnīcā atradu ļoti gardu karstvīnu (tas bija patiešām pārsteigums, jo Gruzijā reti kur tādu lietu pazīst), tad nu rezultātā 2 nobraucieni no kalna + labas pusdienas + 2 krūzes karstvīna = pozitīva bilance :)

Bakuriani iekarotāju komanda (no kreisās): Andris, Zane, Mērija, Iluta.