Kad pie kājām pielijusi Tbilisi...

Vakar beidzot tā pa īstam sajutu Gruziju. Mazliet lietaina, bet skaista un piedzīvojumiem bagāta diena Tbilisi. Sākums mazliet trauksmains, jo izkāpām no maršrutkas nepareizajā pieturā, kādu stundu pamaldījāmies pa tirgus laukumu līdz nonācām metro, kur tad arī noskaidrojām, kur īsti esam un kur mums jānokļūst. Tā teikt – pirmie soļi gruzīnu transporta sistēmas apgūšanā bez pavadoņa, bet galu beigās pat diezgan veiksmīgi, par labu nāca arī jau apgūtais gruzīnu alfabēts, lai saburtotu, uz kuru pusi tad īsti doties un kurā metro kāpt.

Šim piedzīvojumam sekoja nākošais – lielais Tbilisi tirgus un „zelta birža” – speciāla vieta tirgū, kur pērk/ pārdod/ gatavo/ remontē juvelierizstrādājumus. Pirms dažām dienām bija saplīsusi mana mīļā zelta ķēdīte, tad nu laimīgi par 4 larām (~ Ls 1,20) to saremontēja man acu priekšā un garantēja, ka vairs neplīsīšot. Noskatīju vēl dažādus smukus nieciņus, bet tur jāiet ar īsto noskaņojumu. (: Pa ceļam uz lietoto apģērbu tirgotavu ielu iegriezāmies Agates (mūsu Tbilisi gida) iecienītākajā „ieskrietuvē” uzkost plāceņus ar gaļu (atkal aizmirsu nosaukumu), bet tiklīdz bijām paēduši, sākās pamatīgs lietus (pirmais tajā dienā).

Tirgus.

Ātrās uzkodas un krēma limonāde.

Kādu stundu pavadījām rokoties pa lietoto apģērbu veikaliem, bet šoreiz bez īpašiem guvumiem. Un, kad nolēmām doties uz Tbilisi etnogrāfisko muzeju un bijām jau salīduši taksometrā, sākās otrā lielā lietus gāze. Te nu laikam es nevarēšu nokomentēt tiks spilgti, labāk lai runā bildes. Pilsēta minūtes laikā pārvērtās pamatīgā pīļu dīķī, jo notekcaurules vienkārši nespēj visu tādā ātrumā aizgādāt prom.

Uzbraucām līdz Bruņurupuču ezeram – jau gandrīz divas nedēļas sapņoju par veldzējošu peldi, bet tā arī neielīdu ūdenī – gaiss pēc lietus tāpat patīkami vēss. Zinu, ka kādā karstākā dienā gan noteikti nelaidīšu tādu iespēju garām. Rustavi vispār nav kur īsti nopeldēties. Nu, ir it kā upe un tāda kā atteka, bet ūdens nokrāsa manā skatījumā ne par ko labu neliecina. Bet atgriežoties pie ezera – izrādās bijām gana augstu, lai pēkšņi mums priekšā nostātos mākonis:

Uz muzeju ieradāmies par vēlu – parasti strādājot līdz 6iem, bet šodien īpašajā izņēmuma kārtā tikai līdz 5iem. Tad nu to kādu citu reizi, turpinājām ar ne sliktāku izklaidi – pamatīgām pusdienām jaukā restorāniņā turpat blakus muzejam. Arī restorāniņš iekārtot vecā iezemiešu mājā, tā kā varam teikt, ka bijām arī muzejā. Piestūmāmies līdz acīm! Bez jokiem! Bet garšīgi. Mēģināšu vēl iemācīties un atcerēties visus nosaukumus, lai zinu ar ko viesus cienāt (:

Viss galds:

 Mans šķīvis:

 Turku kafija no „LOVE” krūzītes:

 Un interjers:

„Tualetes priekštelpa” turpat aiz stūra:

Bet visu apēsto pēc tam godam „izstaigājām”, jo tikuši lejā pa vienu serpentīnu, meklējām jau nākamo. Un te arī pašā augšā sākas īstais stāsts (viss iepriekšējais tāds ievads vien bija). Vietējiem paugurs, man, pagaidām, kalns, bet katrā gadījumā vieta, kur visa pilsēta pie kājām. Kalna galā sen mūrēts cietoksnis. Tas gan atrodas baznīcas teritorijā, bet diennakts gaišajā laikā visiem ir pieejams. Nedaudz ekstrēms kāpiens pa vecajiem mūriem, bet no pašas virsotnes paveras burvīgs skats. To vārdiem neizstāstīt un bildē neielikt. Tālumā – dūmakā tīti kalni, mājas, stalti stāv „Māte Gruzija” ar zobenu un piāli rokās, upe, klinšaini krasti… Kad bijām pašā virsotnē, sāka krēslot un pamazām visa pilsēta tik izgaismota. Košākais, protams, Mišas (Mihails Sakašvili) tilts un Mišas „Ola” jeb rezidence. Pavisam nereāla, bet tajā pašā laikā tik dzīva sajūta…

Apciemojām arī Māti Gruziju un, pateicoties Agatei, (: es tagad patiešām varu teikt, es viņai pieskāros! Ir grūti to visu ietērpt vārdos, tāpēc mēģināju vismaz kaut ko no tā ietvert kadrā.

3 LV muskatieri pie Mātes Gruzijas :)

Pēc garā pārgājiena bijām pelnījuši kausu alus un pēc tam mierīgi doties mājās, bet… Dodoties „ķert maršrutku”, mūs pārsteidza trešā lietus gāze (līdz šim dienā nebija vairāk par divām un arī tās prasti bija tikai vēlā vakarā un naktī). Slapja līdz ādai, bet priecīga par skaisto dienu lecu busiņā, ko pavisam laimīgā kārtā noķērām pustumsā. Beidzot patiešām sapratu, ka esmu Gruzijā un mums abām vēl būs par ko parunāt!

Citi sīkumi iz ikdienas: 

Aiz mājas esam ierīkojuši solāriju! Tagad abas ar Elīnuu tur laiku pa laikam piestaigājam!

***
Vēl – mēģināju izcept ābolmaizi.. Izcepu ar, bet sanāca tāda traki dīvaina. Ne jau negaršīga, bet nu tāda jocīga, tā teikt – savādāka. Tas tādēļ, ka produkti šeit pavisam savādāki (piens tikai tāds, kas var stāvēt 2 mēnešus, bet krējums garšo pēc jogurta bez piedevām). Bet tik un tā divu dienu laikā mans ražojums pazuda!
***
Aizvakar lietusgāzēs man applūda istaba – vienkārši vējš pamatīgu lietus šalti „iesvieda” manā logā un pa loga apakšu viss manā istabā. Logs pat bija pamatīgi aizvērts, bet šajā mājā pat nav radiatoru vai krāsns, kur nu vēl brīnīties par logiem!
***
Iesvētījām manas istabas otro stāvu ar pirmo filmu vakaru. „Selena” ar cieņu to atklāja.

Tas pagaidām viss! Bet noteikti būs vēl! Lai veiksmīgi!