16.06.2010.
Pēc šodienas manas gruzīnu valodas zināšanas ir nedaudz uzlabojušās. Māku pateikt – „Me mkvi Zane. Me mohalise var.” (Mani sauc Zane. Es esmu brīvprātīgā.) Kā arī varu smuki apvaicāties „Rogor har?” (Kā klājas?) un pati arī atbildēt uz šo jautājumu ar „Kargad!” (Labi). Palēnām burtoju, bet vēl nemēģinu saprast, ko izlasīju. (:
Šorīt kopā ar Elīnu devāmies uz tirgu, lai sagādātu augļus un dārzeņus. Mēģinājām pēc skata atšifrēt, kura tante būs laipnāka, un pie kuras labāk prasīt cenu. Ar vienu kundzi pamatīgi nokļūdījāmies – apvaicājāmies, cik maksā gurķi, un teicām, ka vēl paskatīsimies, bet viņa gatava jau svērt un sāk uz mums aurot – kāpēc tad prasām, ja negribam pirkt! Bet tā te normāla parādība. Neņēmām galvā un turpinājām meklēt laipnās pārdevējas. Lielākajā daļā gadījumu tas arī izdevās. Ar savu eiropeisko izskatu un lauzīto krievu valodu, protams, piesaistījām daudzus skatienus, neskaitāmas reizes nācās atkārtot „Mi iz Latviji, pri Baltjiki!” (vai kā viņš tur). Bet tie te strādā kā atslēgas vārdi, patiešām! Lai nu kā, tikām pie visa nepieciešamā un vēl dažām dāvanām – konfektēm un atlaidēm, un 32 grādu karstumā stiepām visu sagādāto mājās (kad pirms stundas izgājām no mājas, bija 25 grādi).
Vēl dažas epizodes no sadzīves. Vakar mums beidzot pieslēdz veļas mašīnu (atgādāja jau sestdien, bet vakar sarunājām kaimiņu, lai atnāk palīgā pieslēgt). Visi laimīgi sastiepām savas mazgājamās vešiņas virtuvē, iedarbinājām veļas mašīnu un pēc instrukcijas pirmoreiz izmazgājām „pa tukšo”. Kad nu veļas mašīna pēc 2 stundām bija finišējusi, visā ielā pēkšņi pazuda elektrība. Ar domu, ka rīt jauna diena un visu dienu varam mazgāt savas vešas arī gājām gulēt, bet šā rīta pārsteigums – elektrība ir, bet nav ūdens! Un vēl nav parādījies. Pašā sākumā bijām ieviesuši ūdens rezerves, bet nez kāpēc tās bija izbeigušās un neviens neiedomājās atjaunot. Tā nu šodien pārtiekam no tā, kā lietošanai nevajag ūdeni, arī netīrās veļas kaudze pacietīgi guļ uz grīdas. Liene gan mierina, ka nekad ūdens neesot pazudis ilgāk par dienu, bet varbūt šis būs cits gadījums! Izrādās ūdens nav visā Rustavi! Un šādas reizes gadoties laiku pa laikam. Tā teikt – ikdiena!
Bet vakar, iedvesmotas no gruzīnu skaistās dejošanas restorānā, abas ar Elīnu iegājām teātrī, kas tepat netālu no mājām, lai apvaicātos, vai tuvākajā laikā nav plānots kāds deju koncerts. Dežurants mūs pieveda pie informācijas dēļa, kur ierakstīti daži datumi un pretī daži uzraksti gruzīnu valodā. Būšot humora šovs 19. jūnijā, esot radīts pa televīziju, bet, cik nopratām, priekš tā skatīšanās būtu nepieciešamas gruzīnu valodas zināšanas. Svētdien, 20. jūnijā (mēs bijām otrdien) būšot deju koncerts. Jautājām – cikos? Atbilde – vēl nav zināms! Jautājām – cik maksās biļete? Atbilde – vēl nezinām! Jautājām – kad varētu zināt? Atbilde – varbūt ceturtdien vai piektdien! Pašas savā starpā vienojāmies, ka nākošreiz garām ejot jāieskatās, vai nav kādas izmaiņas, bet joprojām paliek atvērts jautājums, kā cilvēki zina, ka viņiem jāiet uz koncertu un cikos???
Lai jums interesantāk, pievienoju dažas bildes:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru