"Ave Sol" Līgosvētki

Vakar vakarā/ naktī biju pārāk nogurusi, lai spētu mirkļa emocijas kaut kur piefiksēt, tādēļ mēģināšu šobrīd tās restaurēt pēc iespējas precīzāk...
Tātad - vakar bija diena, kad Gruzijas latviešu biedrībā "Ave Sol" tika atzīmēti Ligosvētki. Sākums, kā vienmēr šajā valstī, daudzsološs - 7 min pirms izbraukšanas veči vēl lien zem autobusa, kaut ko slapjām pierēm ķimerē, tad domīgām sejām nošūpo galvas un busiņš ir "gatavs" braucienam. Neliegšos, ka man ticības šim autobusiņam nebija nemaz, bet brīnumainā kārtā tas izturēja gan! Braucām lēni un cienīgi uz iecerēto svinēšanas vietu apmēram stundu, jo pa kalnaināko apvidu ātrums nebija lielāks par 10 - 20 km/h. Bet pēdējos 200 metrus nācās paveikt kājām, jo ceļš bija tik izskalots un izbraukāts, ka tikai ar kārtīgu džipu var iebraukt - mūsu busiņam tas nebūtu pa spēkam.
Lai nu kā, līdz Līgošanas vietai bijām tikuši veiksmīgi. Tur pretī mūs sagaidīja draudzīgi sakrustoti Latvijas un Gruzijas karogi un bagātīgi (pus-latviski, pus-gruzīniski) klāts galds. Un īsts Jāņu siers! Pēc tā gan biju pamatīgi noilgojusies!

Vietējā pļavā tapa arī mans Līgo vainags Nr.2. Šoreiz suņuburkšķu vietā pelašķi (uzkāru uz nagliņas, kaltēšu tējai:

Šķiet, šobrīd izbaudu ikkatru iespēju pabūt ārpus ierastajām vietām - Rustavi un Tbilisi. Lai arī šie bija pavisam parasti Gruzijas lauki, tiem piemīt tāda neaprakstāma romantika, ko vārdos neietērpsi, tā vienkārši jāsajūt. Staigājot pa akmeņaino celiņu un barojot rukšus, pārņemt tāda nostaļģija un tā vien gribas atklāt, ko vēl sevī slēpj šī šķietami vienkāršā valsts.

 
Bet ne jau filozofēt biju tur braukusi! Sapazinos un parunāju ar kundzēm, kuras te apprecējušās un palikušas uz dzīvi padomju gados. Te izauguši viņu bērni un aug arī mazbērni - ļoti multikulturāla paaudze. Vienā meitenītē pat plūst septiņas dažādas asinis un šie bērni brīvi komunicē vismaz divās valodās, nereti arī latviešu. Un tad ir meitenes, kuras te ieprecējušās ne tik sen - vidēji 2 līdz 4 gadus atpakaļ - arī tie ir savi stāsti un sava romantika. Tā arī vakars pagāja interesantās sarunās un atklāsmēs. Saprotu, ka man vēl te ar daudz ko jāaprod un daudz kas jāsaprot.

Mūsu sarunu stūrītis - Regīna (ar salmenīcu) ir visu Gruzijas latviešu "mamma", ilgus gadus vadījusi biedrību un kļuvusi par goda biedru. Meitene rozā drēbītēs ir viņas mazmeita. Monika (ar meitēnu uz muguras) - ļoti jauka un asprātīga. Un katram no šiem cilvēkiem ir savs savs stāsts un savs skatījums uz šo valsti.
laiks pagāja nemanot un sāka tumst. Jau pilnīgā tumsā mērojām ceļu atpakaļ uz mūsu veco busiņu. Atpakaļceļā vēl nācās izkāpt un paieties kādu brīdi kājām, lai šoferītim vieglāk izstūrēt pa slikto ceļu. Bet viss ceļš pagāja dziesmās - sajutos kā ar kori braucot mājās no dziesmu svētkiem, tik toreiz, šķiet, neskanēja tik labi. Man pat tagad rakstot ribas smaidīt :)
Vēl tikai dažas lauku ainavas noslēgumam: