Gamardžoba un madlob!

Šodien pirmā īstā darba diena - pēc gruzīnu laika izpratnes 10:00 (pēc latviešu ~ 10:30) esam Skautu mājā un tūliņ sāksies darbošanās. Cik liela, tas vēl nav zināms, bet vakar šādas tādas lietas pierakstīju. Lūk tās:

14.06.2010.
Tikko beigusies jau otrā valodas stunda un viss gruzīnu alfabēts tagad lēni kā filma tinas manā galvā. Pirmos mācītos burtus esmu iegaumējusi tīri labi, tagad tik tiem jāpievieno otra alfabēta puse. Bet joprojām ir dažas skaņas, kuras nemāku gruzīniski pareizi izrunāt. Un vēl izrādās, ka vārdi un lietu nosaukumi nu nemaz negrib līst manā galvā. Jāizdomā labākā taktika, kā tos visus atcerēties. Pagaidām vienīgie, kurus bez domāšanas varu pateikt ir „gamardžoba” (sveiki) un „madlob” (paldies), pie pārējiem ļoti jāpiedomā. Bet tas tikai pagaidām. Ja ir kādi ieteikumi, kā labāk visu salikt pa plauktiņiem, ar lielāko prieku uzklausīšu!
Bet nedaudz par iepriekšējām dienām: Dienā, kad tiku Skautu mājā pie interneta, nāca pēkšņais uzaicinājums uz restorānu, kur skautu līderi kaut ko atzīmēja (īsti nezinu ko un neviens no organizācijas arī nemācēja noformulēt, ko tieši), bet katrā gadījumā galds bija klāts gandrīz 3 stāvos un vīna arī netrūka! Paši vietējie gan ēda ļoti maz un nežēlīgi daudz ēdiena palika uz gada neapēsts, bet te atkal viena tradīcija – te neviens neizēd šķīvi tukšu un neizlaiza pēdējo mērces kripatu kā Latvijā! Te, ja kaut kas paliek uz galda, tas nozīmē, ka visi ir paēduši un neviens neaizies izsalcis. Pretējā gadījuma stieps no virtuves vēl un vēl. Tā nu mēs ar Elīnu pie sava galda gandrīz vienīgās tukšojām traukus, jo viss taču jānogaršo! Bet vīnu gan te dzer bieži un daudz. Un nekādā gadījumā nedrīkst glāzi aiztikt bez tosta! Tas ir bezgala nepieklājīgi! Pie katra galda tiek izvēlēts viens „tamada” (tostu teicējs) un tad nu iet vaļā tosti par visu – sākot ar ģimeni, brāļiem, māsām, draugiem, radiem un beidzot ar valstīm, mīlestību un mieru pasaulē.
Bet visfantastiskākā no lietām, ko tovakar redzējām, bija viņu tradicionālās dejas. Tik skaistas un graciozas. Sākumā domājām, ka tas ir priekšnesums, bet vēlāk izrādījās, ka nē – cilvēki vienkārši piecēlās no saviem galdiņiem un gāja dejot! Kas var būt labāks – paēd, padejo, paēd un atkal padejo – atbrīvo vietu šašlikam un citiem gardumiem un atkal sēžas pie galda. Riktīga dejotāju tauta! Cerams, septembrī varēsim arī mēs pamācīties šīs dejas, tā vismaz sola.
Bez tā visa, gruzīni arī skaisti dzied un muzicē – tajā vakarā uzstājās arī skautu ansamblis ar zināmām un ne tik zināmām dziesmām un visi „savējie”, protams, juta līdzi. Te nu dejās varējām iesaistīties arī mēs. Bet ne mazāka sajūsma bija par mūziku, kas manā skatījumā līdzinājās tehno. Es gan īsti nevarēju salikt kopā šo mūziku ar restorānu, jo te visi krēsli, kā amerikāņu filmās, bija klāti ar baltiem pārsegiem un apsieti ar brūngani zeltainām lentām. Kā teica vietējie, tas esot Rustavi labākais restorāns, un arī tualetēm nebija ne vainas (bez cauruma grīdā vai citiem brīnumiem). Šķiet, te visi sāk eiropeizēties.
Bet tā nebija vienīgā pieredze gruzīnu sabiedrībā – vakar iepazināmies ar mājas kaimiņiem un viņi ļoti uzstāja, lai vēlāk aizejam, pasēžam un parunājamies ar viņiem. Bijām jau vairakkārt sasveicinājušies ar sievieti, kura rosās blakus dārzā, bet nu bija arī viņas dēls un dēla draugs, kurš arī dzīvo turpat netālu. Tā nu sēdējām, teicām tostus, dzērām vīnu, uzkodām un atkal dzērām vīnu. Te katram gruzīnam mājās ir neskaitāmas pudeles ar vīnu un neskaitāmi iemesli to patērēt. (: Lai nu kā, šie cilvēki ne pa kam negrib laist viesus mājās un tik sauc jaunus un jaunus tostus. Beigu beigās mēs ar Elīnu tikām uzaicinātas teikt katra savu tostu, viņai sanāca tīri saisti gruzīniskā garā, es izmocīju dažus teikumus krieviski par to, cik svarīga ir katra diena, ko dzīvojam (es vismaz tā domāju, varbūt sanāca savādāk). Bet pēdējais tosts pieder saimniekam un viņš tajā pasakās dievam un eņģeļiem. Šeit, šķiet, visi cilvēki ir ļoti ticīgi, jo kaimiņš pat piedāvāja nākošajā rītā mums parādīt luterāņu baznīcu tepat Rustavi.

Ciemos pie kaimiņiem.


Un tieši tāds arī bija šodienas pirmais veikums. Jāatzīst, es gan neticēju, ka viņi patiešām ieradīsies laikā un aizvedīs mūs uz solīto vietu, bet gruzīni nebeidz pārsteigt. Parādīja gan baznīcu, gan aizveda līdz pašai skautu mājai, līdz kurai citādi mums būtu jāiet apmēram pus stundu. Taču, lai arī šie cilvēki ļoti grib draudzēties un ir viesmīlīgi, kaut kas mani attur viņus saukt par draugiem.
Lai nu kā, šodien arī bija pirmā diena, kad devāmies „uz darbu” – noskatījāmies prezentāciju par organizāciju, guvām pirmos priekšstatus par lietam, kas darāmas un aptuveni ieskicējām lielos plānus vasarai. Jūnijā 3 dienas nedēļā mācīsimies valodu, bet divas pavadīsim skautu mājā darot administratīvās lietas. Jūnija beigās plānotas on-arrival apmācības (galvenās lietas, kas jāzina, dzīvojot un strādājot šajā valstī), tad jūlijā ieplānotas divas vasaras nometnes skautiem un citiem pilsētas jauniešiem, kurās mums, brīvprātīgajiem, jāsaplāno viena pilna diena ar aktivitātēm – starpkultūru diena. Bet augustā – daži darbiņi un daudz brīva laika ceļošanai un atpūtai. Visi te apgalvo, ka augustā pilsētā ir tik karsts, ka jābrauc prom un jāapceļo Gruzijas skaistākās vietas, it īpaši tās, kas pie ūdens. Tā tad arī darīsim! (:

Skautu māja un mēs pie tās.


P.S. Šķiet, iepriekš nepieminēju savas jaunās čības. Sestdienas rītā bijām tirgū, lai iepirktu dažāda lietas un viena no nepieciešamībām bija pludmales čības, jo savas nācās atstāt mājās, lai bagāža nepārsniegtu svaru. Tā nu ieskrēju paviljonā un pēkšņi ieraudzīju čībiņas Latvijas karoga krāsās un pat pareizās proporcijās!!! Made in Tahailnd! Protams, tagad tās ir manējās un pie tam ļoti ērtas. Nekad nebūtu iedomājusies, ka Gruzijā atradīšu tik latviskus apavus! (:

Es tirgus placī :)

Un šis, lai ir kur acis papriecēt. Rudenī iesim pārgājienā uz šo vietu (vasarā nevar, jo ir daudz čūsku, bet ar tām draudzēties nepavisam negribas!)